Līme, Ķīna un dakšiņas

Ekoloģiskais zēns

Izstāde būs apskatāma līdz 10. februārim, un tās pamatā būs karstās līmes tehnikā veidota instalācija, tā aptvers visu galerijas 1. stāvu. Ar karsto līmi Pēteris Sidars strādā jau vairāk nekā trīs gadus un apgalvo, ka tas ir unikāls sintētiskais materiāls, kas dod iespēju to izvirzīt par prioritāti. Šī tehnika ļauj radīt dažādus objektus, kas vienlaikus ir gan apjomīgi, gan, neraugoties uz to iespaidīgajiem izmēriem, arī viegli, mīksti un caurspīdīgi.

Mākslinieks neslēpj, ka viņu vienmēr interesējusi dažādu un it kā nesavienojamu lietu sintēze, spēja ieraudzīt jaunas dimensijas dažādos ikdienas materiālos: vispirms tekstilā un tekstilšķiedrā, tad konstruktoru detaļās, kapara stieplē, stikla šķiedrā, vēlāk kūdras podiņos, tagad karstā līmē un... vienreizējās lietošanas plastmasas dakšiņās un karotītēs. To visu Pēteris Sidars jau izmēģinājis, realizējot savas idejas, tādējādi noārdot robežas starp dažādiem vizuālās mākslas veidiem. «Visbiežāk man idejas ienāk galvā, ieraugot kādu jaunu neparastu materiālu. Tas, kā es atrodu materiālus, ir vistīrākā nejaušība. Vispār jau daudzas lietas dzīvē ir nejaušība. Ķengaragā pie tirgus ir tāda zabegalka, iegāju tur paēst un skatos: viņi izlietotās plastmasas dakšiņas un karotītes met ārā... Sarunāju ar saimnieci, lai atdod man. Es viņai šokolādi, viņa man dakšiņas... Izdomāju, ka būšu ekoloģiskais zēns – ņemšu un no tā taisīšu mākslu. Nu jau mājās vesela noliktava ar tām,» mākslinieks smaida un priecīgi stāsta par savu jaunatklāto materiālu: piecsimt grādu temperatūrā ar tehnisko fēnu izkausēts, tas izskatās gluži kā porcelāns.

Romeo un Džuljeta

Ar plastmasas dakšiņu porcelānu Pēteris Sidars iepazīstinājis arī savus audzēkņus Rīgas Mākslas skolā, kur jau trešo gadu četras reizes nedēļā strādā par pasniedzēju. «Nolieku blakus divas dakšiņas, nosaucu tās par Romeo un Džuljetu, un tad skatāmies, kā fēna karstuma ietekmē viņi lēnām sāk savu mīlas deju,» mākslinieks smaida un atklāj, ka viņam galvenais ir forma un struktūra, bet intelektuālie jēdzieni un asociācijas nāk vēlāk. Arī nosaukumus savām personālizstādēm viņš parasti izdomā beigās. «Mani darbi nav domāti vēstījumiem vai filozofēšanai, manu darbu būtība ir kustība, un tajā es mēģinu radīt prieku,» viņš skaidro un atklāj, ka strādā pēc izjūtas, balstoties uz patiku un nepatiku. Līdzīgi ir ar karsto līmi, kas šobrīd ir Pētera Sidara favorītu materiāls. «Tas ir fiziski diezgan smags darbs ar roku spiest to līmi ārā no pistolītes, nu jau rokā ir riktīgs krampis. Taču ir laba sajūta, ka, vairākus gadus strādājot ar karstlīmi, es zinu, ko no tās varu dabūt gatavu, kas var iznākt – roka ir iesista.» Mākslinieks gan nenoliedz, ka ne vienmēr viss izdodas kā iecerēts, taču tas viņam vēl vairāk palīdz meklēt citus variantus vai tehnoloģiskos risinājumus. Tādos brīžos viņš pats sev saka: «Pēteri, uz priekšu, viss būs labi!» Un tas attaisnojas.

Šobrīd mākslinieka prātu aizņēmusi ideja uztaisīt no līmes apģērbu – ko ielikt skatlogā. Mēteli, bikses, kostīmu. «Pagaidām tas vien idejas līmenī,» viņš piebilst un atklāj vēl kādu savu ideju, kura varētu tikt realizēta tikai pēc pieciem gadiem: čūsku formu vijīgums turpina viņu vilināt... «Gribu uztaisīt kārtīgu instalāciju, Čūskas gadam veltītu: visu istabu pilnu ar čūskām. Tagad cītīgi vācu tās kopā. Mazgāju, gludinu, sarullēju un rūpīgi iepakoju – lai kodes nesaēd. Jo viņām ļoti garšo čūskas...» saka Pēteris Sidars, mākslinieku aprindās jau daudzus gadus saukts par īstenu čūsku veci.

Mākslīgais zīds

Pagājušā gada beigās veselu mēnesi mākslinieks nodzīvoja Ķīnā – ar saviem karstlīmes darbiem jau trešo reizi piedalījās starptautiskajā šķiedras mākslas biennālē No Lozannas līdz Pekinai. «Man tur baigi patīk! Fantastiski! Tā burzma, vide – super!» neseno braucienu atminas mākslinieks un smaidot saka, ka Ķīnas taciņa jau iestaigāta un ka viņš noteikti tur atkal atgriezīsies. «Daudzi jautā, kas man tur tā patīk. Nezinu. Jau septiņdesmitajos gados, kad vēl mācījos akadēmijā, daudz lasīju par Ķīnu, arī par Indiju – tas mani baigi aizrāva. Gan jau kaut kur zemapziņā kaut kas iesēdies un, iespējams, manos darbos nāk ārā... Nu jā, Ķīnā ir dabiskais zīds, man – līmes šķiedriņas. No tām jau arī var dabūt tik smalku pavedienu, ka izskatās kā zirnekļa tīkls vai zīds. Mākslīgais,» viņš pēkšņi atrod iespējamo sakarību.

Pētera Sidara mākslīgais zīds jeb karstās līmes lējumi ieinteresējuši arī mākslas kuratori Lesliju Millari no Anglijas, kas šobrīd gatavo lielu starptautisku projektu ar Baltijas valstu, ziemeļvalstu, Japānas un Korejas māksliniekiem – Transition and Influence the interface between cloth and culture. Tajā aicināti piedalīties tikai seši mākslinieki no Latvijas – kopā ar Pēteri Sidaru arī Dzintra Vilks, Ieva Krūmiņa, Zane Bērziņa, Una Laukmane un Lija Rage. Tā būs sadarbība divu gadu garumā – tās būs izstādes, vorkšopi un katalogi.

Vēl māksliniekam ir uzaicinājums izstādīt savus darbus Zviedrijas pilsētā Gēteborgā. «Vēl nezinu, kad tas būs. Projekti jau šodien ir daudz un visādi, tagad tik jāiemācās atteikties. Kā tad! Nav jau man vairs tie gadi, ka obligāti visur jāskrien. Ja man pašam par to vēl jāmaksā, es uzreiz saku: paldies un uz neredzēšanos! Tādas lietas mani vairs neinteresē.»

Pēteris Sidars

- Tekstilmākslinieks; darbības jomas – tekstilmāksla, instalācija, objekti

- Dzimis 1948. gada 3. novembrī

- Mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā; beidzis dekoratīvās mākslas un interjera nodaļu (1972), Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļu (1978)

- Piedalījās prestižajās starptautiskajās šķiedras mākslas biennālēs No Lozannas līdz Pekinai (Ķīnā, 2002., 2004., 2006. gadā); starptautiskajā Tsaimo Square Cloth izstādē (Taivānā, 2004. gadā) un 10. starptautiskajā mūsdienu modernās mākslas biennālē Lace Biennial (Beļģijā)

- Par izstādi Kaislības Mākslinieku savienības galerijā saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu (2003)

- Rīgas Mākslas skolas pasniedzējs (kopš 2004. gada)