/nginx/o/2018/07/14/9032325t1h365c.jpg)
Mans virtuālais iepazīšanās stāsts sākās portālā «draugiem.lv». Kā jau lielākā daļa arī es reizi pa reizei ielūkojos šajā portālā, un vienā tādā reizē manu uzmanību piesaistīja kāds vīrietis, kura profilu ieraudzīju starp draugu draugiem. Profila bildē bija redzams pelēkā uzvalkā ģērbies vīrietis ap 40 gadiem.
It kā nekas īpašs, bet no šīs bildes staroja tāda pašpārliecinātība, ka neviļus gribējās izpētīt viņa anketu. Tajā gan nebija norādīts gadu skaits, nebija arī nekādas privātas informācijas, vienīgi aizraušanās — makšķerēšana. Pasmaidīju, jo tas ir arī mans hobijs, un aizmirsu par to visu. Pēc dažām dienām savā vēstuļu kastītē pamanīju vēstulīti ar interesantu saturu: «Sveika, paldies, ka apciemoji, šķiet, ka esam pazīstami, tikai nevaru atcerēties, kur esam tikušies...»
Arī man sāka kļūt interesanti, un, protams, arī es uzrakstīju atpakaļ vēstuli ar jautājumiem, kādā sfērā viņš strādā, kā atpūšas. Pēc nepilnas stundas jau saņēmu diezgan garu vēstuli ar pietiekami detalizētu aprakstu par viņa firmas darbību un arī interesēm. Tā soli pa solim sākās sarakste. Līdz pienāca brīdis, kad no puiša puses sekoja uzaicinājums satikties pie viņa birojā.
Sākumā ilgi domāju, vai ir vērts, bet, tā kā šī bija pirmā reize, kad šādā veidā iepazīstos, man tas likās vilinoši. Tā kā mana darba diena parasti beidzas ap 19, vienojāmies, ka satiksimies brīvdienā. Un tā norunātajā sestdienā devos uz centru ar dalītām sajūtām. Daudz bija dzirdēts par visādiem maniakiem un perversiem tipiem, kas to vien dara, kā meklē sev jaunus upurus. Pēc 30 minūtēm jau stāvēju pie lielas ēkas, uz kuras bija firmas nosaukums. Kļuva vieglāk, jo firmas nosaukums bija tas pats, ko puisis bija minējis vēstulē. Kad uzzvanīju uz viņa mobilo telefonu, atbildēja patīkama vīrieša balss, paskaidrojot kādu kodu jāievada, lai iekļūtu ēkā.
Uzkāpu piektajā stāvā, un durvīs mani sagaidīja izskatīgs vīrietis ar platu smaidu uz lūpām. Nebija ne mulsuma, ne pārsteiguma, bija sajūta, ka tiešām esam jau tikušies. Sēdējām viņa ofisa apspriežu telpā un dzērām tēju, runājāmies par visu — par darbu, par hobijiem un par neko. Bija jauki un viegli. Nosēdējām divas stundas, un es taisījos braukt mājās, kad viņš pajautāja, vai mēs varētu vēl kādu reizi pasēdēt un aprunāties. Teicu — nekādu problēmu!
Un tā šīs tējas dzeršanas turpinājās diezgan regulāri, reizi divās trijās nedēļās. Runājāmies par visu, bet visvairāk kaut kā tās sarunas grozījās ap darba jautājumiem. Tā kā viņš ir lielas firmas boss, arī man savukārt ir savs neliels biznesiņš, vienā mirklī nonācām pie secinājuma, ka, apvienojot viņa iespējas ar manām idejām, varētu sākties liels kopīgs projekts.
Tātad šis stāsts nav par seksu birojā vai par to, kā virtuālās attiecības pāraug mīlestībā.
Patiesībā ar nevainīgo frāzi «Sveika, šķiet esam pazīstami...» sākās mūsu kopīgās biznesa gaitas. Un nu jau vairāk nekā gadu strādājam kopā vienā ofisā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka teicienā «Divas galvas gudrākas par vienu» ir ļoti daudz patiesības. Varu tikai novēlēt arī citiem, lai izdodas atrast pareizos cilvēkus, un nav svarīgi, kur tas notiek — internetā, uz ielas, tramvajā vai draugu tusiņā.