15. sērija. Labais sliktais pilsonības likums

Taču līdz īsta pilsonības likuma pieņemšanai vēl pailgs laiciņš jāpagaida – tik pailgs, ka 1993. gada jūlijā pat Eiropas padomes Parlamentārās asamblejas sesijā Latvijai jau liek manīt, ka pēdējais priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Padomē ir «kaut kāds likums, kas regulē jautājumu par pilsonību». Pat pēc šī brīdinājuma paiet vēl gandrīz gads, un 1994. gada jūnijā Pilsonības likums tiek pieņemts – tiesa, tik izplūdušā variantā, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieprasa pārskatīt, jo ilgi tapušajā likumdošanas aktā par aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nav skaidri pateikts, vai pēc 2000. gada viņiem būs tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, un tāpat nav skaidri noteikti ari naturalizācijas pieteikumu izskatīšanas termiņi.

Šoreiz gan Saeima ir operativitātes augstumos, un jau jūlijā likums tiek pieņemts ar visiem G. Ulmaņa ieteiktajiem labojumiem, pēc 2000. gada dažādām iedzīvotāju kategorijām paredzot «viļņveidīgu» naturalizāciju. Augustā likums stājas spēkā, bet nākamā gada martā pirmie 107 nepilsoņi jau nokārtojuši visus četrus likumā noteiktos – latviešu valodas, vēstures, Satversmes un himnas zināšanu – pārbaudījumus. Vienlaikus jau dažos nākamajos mēnešos pēc likuma pieņemšanas kļūst pilnīgi skaidrs, ka pieņemtais ir kompromisa variants, par kuru laimīgi nav neviena galējā viedokļa paudēji – kamēr nacionāļi vaimanā, ka faktiski esot pieņemts pilsonības «nulles variants», Krievija sava prezidenta Borisa Jeļcina runasvīra personā pirmoreiz (kam seko vēl neskaitāmas reizes) pievēršas Latvijas pilsonības jautājumiem un jauno likumu, protams, nosauc par diskriminējošu.

Loģiski, ka ar pilsonības likuma pieņemšanu nekas nebeidzas, – ar to viss tikai sākas. 1995. gada aprīlī Rīgā kā pirmais no nākamajos gados neskaitāmajām ārvalstu amatpersonām un vienkārši interesentiem, kuriem Latvijas pilsonības likumdošana nešķiet īsti laba, ierodas Džordžs Soross (tolaik viņu vēl neviens nesaukā par tīklveida struktūru pārstāvi) un paziņo – Latvija nesaņemšot Eiropas simpātijas, ja valdība necentīšoties iespējami lielākam cilvēku skaitam ļaut iegūt pilsonību. Vienlaikus nerimstas arī nacionāļi – 1996. gadā Tēvzemei un Brīvībai gan neizdodas savākt vajadzīgos 130 tūkstošus parakstu, lai Saeimai tiktu nodots alternatīvais pilsonības likumprojekts, taču tas netraucē tēvzemiešu «vanadzi» Palmiru Lāci (kura piecus gadus vēlāk partiju gan pamet) jau gadu vēlāk televīzijā paziņot, ka visiem nepilsoņiem būs jābrauc prom: «Tas notiks droši vien deviņdesmit otrajā gadā. Piedošanu, 2002. gadā, vēlākais. Tad mēs pastāvēsim kā nacionāla valsts. Es neākstos. Es nopietni runāju.»

Taču, kamēr izrādās, ka nacionāļiem esošais pilsonības likums patiesībā šķiet gluži pieņemams, G. Ulmanis 1997. gada sākumā jau sāk kritizēt partijas, ka tās nepietiekami nopietni domājot par minoritāšu jautājuma risināšanu un nedodot jaunas perspektīas nepilsoņiem, un ārvalstu spiediens soli pa solim noved pie pilsonības likuma grozījumiem, atceļot naturalizācijas «viļņus», kuri nu jau tiek dēvēti par «logiem». Visbeidzot 1998. gadā notiek referendums par pilsonības likuma grozījumiem, kurā vairākums nobalso pret likuma grozījumu atcelšanu.

Nacionāļi prognozē gandrīz vai katastrofu, taču izrādās, ka nepilsoņi nemaz nav tik kāri uz pilsonības iegūšanu: 2000. gada vidū izrādās, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguvuši tikai 30 tūkstoši cilvēku, un ap 2001. gadu valsts pat sāk reklamēt pilsonības saņemšanas iespēju.

Protams, visos nākamajos gados netrūkst arī sīkāku ar pilsonības tēmu saistītu jezgu: viegli nav ne atbildams jautājums, vai automātiski piešķirt pilsonību visiem latviešiem, ne pieņemams lēmums, cik lietderīgi un loģiski ir profesiju aizliegumi nepilsoņiem (piemēram, vēl tikai 1997. gadā Saeima visā nopietnībā nolemj, ka nepilsoņi nedrīkstētu saņemt… farmaceita profesionālās kvalifikācijas sertifikātu); ap 2002. gadu mākoņi savelkas pār Naturalizācijas pārvaldes vadītājas Eiženijas Aldermanes galvu, kad izrādās, ka pārvaldes darbinieku vidū ir ne mazāk nedaudz korumpētu indivīdu kā bēdīgi slavenajā Pilsonības un imigrācijas deparamentā; vēl pāris gadus vēlāk reizē krievu skolu aizstāvības štāba aktīvista Jurija Petropavlovska naturalizācijas procesa nobeigumu aktualizējas jautājums, vai un kā nepiešķirt pilsonību personai, kura atbilst visiem formālajiem naturalizācijas nosacījumiem, bet virknei politiķu šķiet nepietiekami lojāla Latvijas valstij; protams, regulāri gaisu jauc arī mazās partijas ar saviem deokupācijas un dekolonizācijas saukļiem.

Taču, kā norāda sociologs Aigars Freimanis, pilsonības problēmai ir viens veids, kā no tās atbrīvoties, – stiept garumā. Sabiedriskā doma nogurst. Tas nav gruzis kurpē, kas grauž latviešus vai krievus. Ikdienas dzīve ir saistīta ar pavisam citu problemātiku. Konsekvences, kas izrietēja no pilsonības likuma «cietā» varianta, attiecībā pret nepilsoņu kopu bija pietiekami lielas – gan aktīvās un pasīvās līdzdalības tiesības politikā, gan profesiju ierobežojumi. Taču tad šī problēma pamazām nogura…» Un faktiski vienīgie nenogurušie paliek TB/LNNK, kas ap naturalizācijas apturēšanas un jauna pilsonības likuma pieņemšanas tēmu uzcītīgi turpina rosīties līdz pat 2005. gadam un, pēc visa spriežot, šos plānus negatavojas atmest arī turpmāk – lai cik neperspektīvi tie būtu.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...