/nginx/o/2018/07/14/9038815t1h848a.jpg)
Vēlējos padalīties savā stāstā, kā iepazinos ar savu puisi tīmeklī — «oho».
Viņš meklēja sievu un atrada — mani! Iepazīšanās stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā kā tur, kur es dzīvoju, man draugu nebija, bet gan dažādās citās pilsētās, es jutos vientuļa un, ieraugot «oho» lapā anketu, nolēmu piereģistrēties, lai iepazītos ar kādiem jauniem draugiem, ar kuriem var interesanti parunāties un nebūtu garlaicīgi. Kad aizpildīju anketu, man nebija ne vēlēšanās, ne arī tādas domas, ka varētu arī šeit satikt sev dzīves draugu, jo pirms tam biju vienu reizi jau tikusies ar cilvēku no tīmekļa un tas bija neveiksmīgi, tāpēc vairs neticēju šādai iespējai.
Tā nu anketa bija aizpildīta, un tā stāvēja kādu laiku. Atsaucās daži puiši, ar kuriem apmainījāmies ar dažām vēstulēm, un tā arī viss beidzās. Nekādu tālāku sarunu nebija. Pagāja vēl kādas nedēļas, un tad pienāca vēstule no kāda puiša. Viņš rakstīja, ka viņam ļoti patīk meitenes, kuras spēlē ģitāru. Tajā laikā es vēl intensīvi mācījos spēlēt ģitāru.
Atbildēju viņam, ka es jau stabili vēl nespēlēju, bet mācos, un tad viņš atbildēja, ka arī spēlējot ģitāru. Tas man lika nedaudz aizdomāties, bet neko konkrētu, tikai to, ka būs kāds, kam paprasīt padomu, ja ko nezināšu ģitāras spēlē.
Apskatījos viņa bildes albumā un nodomāju, kā gan man tādai parastai meitenei varēja atrakstīt tāds kruts džeks. Jo bildēs tiešām viņš tāds bija. Tā nu, neko nedomādami, sākām sarunu par to, ka es meklēju cilvēku, ar kuru būtu interesanti parunāt, lai tad es spriežot pati, kāds viņš ir kā sarunas biedrs.
Sākumā runājām par mūziku un ģitāru, jo tas bija mums abiem kopīgs temats. Pamazām sarunas atraisījās, un sākām jau stāstīt viens otram par sevi, izstāstījām visus savus noslēpumus un uzticējām viens otram pilnīgi visu, jo nospriedām, ka ir labi, ja ir tāds draugs, kuru tu neesi redzējis, kurš tevi nepazīst, nezina tavus draugus un kuram vari uzticēties.
Sarakstījāmies tā katru dienu visos savos brīvajos brīžos, devām padomus viens otram un mierinājām neveiksmēs. Izrādījās, ka viņš meklē sev sieviņu internetā, un tā nu mēs bijām tik tuvi, ka viņš man prasīja padomus, kura būtu tā labākā un kas meitenēm patīk.
Tad kādu dienu viņam prasīju, kā veicas sievas meklēšanā, vai tad ir izraudzīta, viņš atbildēja, ka nav. Teica, ka meklējot ko īpašu un ka vienīgā, kura ir vislabākā kandidāte, esmu es, jo man piemīt viss, ko viņš vēlas meitenē. Tikai viena problēma esot — es neesot pieteikusies kā kandidāte. Visu laiku centos ieskaidrot sev, ka nekas nevar sanākt, satiekoties ar puisi caur internetu. Tā arī pateicu viņam. Viņš arī tam piekrita, jo mēs tālu viens no otra dzīvojam — vairāk nekā 120 km.
Tā nu pagāja kāds laiks, līdz sāku domāt, varbūt varam vienu reizi satikties, jo ar to jau nekas nemainīsies — ja neiepatiksimies viens otram, draugi paliksim. Arī viņš tā domāja, kaut gan mēs abi viens otram solījāmies, ka šī tikšanās būs kā divu draugu tikšanās. Priekšlaikus jau sagatavojām otru tam sliktākam. Aizsūtījām vistrakākās fotogrāfijas, kādas vien mums ir, lai satiekoties nebūtu vilšanās.
Tad pienāca tā diena. Aizbraucām abi uz sarunāto tikšanās vietu. Viņš mani gaidīja, redzēju viņa automašīnu un biju ļoti uztraukusies, jo cerēju, ka viņš atbrauks vēlāk par mani. Un tagad man bija jādodas pie viņa uz mašīnu. Piegāju klāt, pieklauvēju pie mašīnas loga, un tika atvērtas durvis, un pārsteigums bija liels, jo priekšā sēdēja tik izskatīgs un jauks džeks, kādu pat iztēloties nevarēja.
Biju mazliet sakautrējusies, un viņš arī, bet saruna raisījās ātri. Pavadījām kopā visu dienu, runājāmies, smējāmies, un viņa skatiens visu laiku pavadīja mani, viņš nenolaida acis no manis un smaidīja, bet skatiens bija tāds, ka nevarēja saprast, ko viņš domā par mani, vai es viņam patīku vai varbūt viņš ir vīlies. Bet man viņš iepatikās ļoti. Kad viņš mani vēroja, mana sirds sitās strauji.
Pienāca laiks, kad mums bija jāšķiras, es ļoti vēlējos viņu uz atvadām apskaut un cieši samīļot. Tā arī paprasīju — vai varu viņu samīļot, zinu, ka tas varbūt tā jocīgi izklausījās, bet, kad mēs viens otru apskāvām, notika tas, ko visu laiku gaidījām. Apstiprinājās mūsu jūtas vienam pret otru, un sapratām, ka būsim vairāk nekā draugi. Nākamajā vēstulē jau pateicām viens otram, ka vēlamies būt ne tikai uzticības personas un draugi, bet kas vairāk, un tā arī notika.
Mēs tikāmies katru nedēļu, līdz sapratām, ka ļoti mīlam viens otru un nespējam vairs dzīvot viens bez otra. Tagad dzīvojam kopā un esam ļoti laimīgi. Un reizēm pasmejamies, kāda bija mūsu tikšanās reize un viņa sievas meklējumi.
Es tikai gribēju pateikt, ka arī es neticēju mīlestībai internetā, bet tas notika, kad vismazāk to gaidīju, un iesaku citiem arī noticēt un izmantot šo iespēju, jo varbūt tieši tur tu satiksi savu lielāko laimi.
* * *