15. sērija. Īpatnais kukainis – LPSR pilsonis

No idejas, ka ar pilsonības palīdzību varētu ierobežot deficīto preču aizplūšanu, dažu gadu laikā mēs nonācām līdz nepilsoņu protestiem un pamatīgām domstarpībām ar Krieviju, kā arī faktiski ikgadējai jezgai ap politiķu vēlmēm vēl un vēl pamainīt daudzcietušo pilsonības likuu.

Ideja, ka Latvijai vajadzīga sava pilsonība, pirmoreiz atklātībā parādījās slavenajā 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kura nobeiguma rezolūcijā teikts: «Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.» Tobrīd šai idejai ir ne tikai politisks zemteksts, bet arī ekonomisks pamats – lai visādi iebraucēji neizpirktu jau tā pieticīgos pārtikas preču krājumus. Mazliet vēlāk gan atklājas, ka ar šo problēmu galā var tikt arī bez jaunas pilsonības ieviešanas – pietiek nodrukāt cukura, veļas pulvera, šņabja utt. talonus. Tomēr saknes ideja par savienotās republikas pilsonību bija laidusi, un gadu vēlāk, 1989. gada 27. jūlijā, dienas gaismu ieraudzīja Latvijas PSR pilsonības likumprojekts, kas bija tapis Augstākajā Padomē.

Tomēr šis projekts izraisīja tādu tobrīd jau visai ietekmīgu sabiedrisko organizāciju kā Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK). Mazāk te pat bija vainīgs pat formulējums «Latvijas PSR pilsonība», vairāk – apstāklis, ka LNNK un mazliet vēlāk arī LTF vadība atskārta: ja tiks pieņems šāds likums, tad vēlāk varētu rasties problēmas ar 18. novembra republikas atjaunošanu. Te gan domas dalījās, jo daži LTF juristi, piemēram, Ivars Redisons uzskatīja, ka lielu lomu likums nespēlētu, jo tam būtu tikai pagaidu raksturs, toties ar tā palīdzību varētu droši vinnēt Augstākās Padomes vēlēšanas un pēc tām vajadzīgajos amatos salikt savus cilvēkus.

Jebkurā gadījumā, kā uzsvēra viens no šī likumprojekta (un arī nākamo «valdošo» sacerēto pilsonības likumdošanas aktu) oponentiem Māris Grīnblats, Latvijas PSR pilsonības ieviešana draudētu radīt problēmas ārzemju latviešiem, kuri pirms tam skaitījās Latvijas Republikas un, piemēram, ASV pilsoņi: ja stātos spēkā pilsonības likums tā sākotnējā variantā, tad viņiem teorētiski vajadzētu atteikties no esošās Latvijas pilsonības un kļūt par padomju pilsoņiem, lai tā beigu beigās nonāktu līdz LPSR pilsonībai. Sarežģīts un diez vai reāli īstenojams ceļš.
Taču, kamēr juristi prātoja par LPSR pilsonības plusiem un mīnusiem, tikmēr Augstākā Padome pieņēma kādu citu dokumentu, kas būtiski izmainīja republikā padomju laikā iedibināto kārtību, Proti, tas bija Latvijas PSR Valodu likums. Ja salīdzinām ar jau neatkarības gados pieņemto likumu, tad Latvijas PSR variants bija ļoti maigs un būtībā pavēra iespējas gluži labi iztikt arī bez latviešu valodas zināšanām, kaut gan nu tā oficiāli bija atzīta par valsts valodu. Jā, valsts pārvaldes un valsts organizāciju darbiniekiem, kuru darba pienākumos ietilpa tieša saskare ar cilvēkiem, gan turpmāk bija jāpārvalda latviešu valoda, taču iedzīvotāji dokumentus šīm pašām iestādēm varēja iesniegt arī krievu valodā.

Arī vispārējo izglītību republika ļāva iegūt krievu valodā, toties bija paredzētas valsts finansētas latviešu valodas apguves programmas. Interesanti, ka likums paredzēja brīvu valodas izvēli kongresos un konferencēs, kā rezultātā turpmākos pāris gadus arī Augstākās Padomes sēdes noritēja divās valodās. Tikai 1991. gada beigās Augstākā Padome pieņēma lēmumu atteikties no plenārsēžu sinhronā tulkojuma krievu valodā. Frakcijas Līdztiesība (kurā daļa deputātu ar latviešu valodu galīgi nebija draugos) vadītājs Sergejs Dīmanis to komentēja īsi: «Eju pirkt saviem deputātiem kārtis, dambreti un šahu…»

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...