15. sērija. Nost ar «nulles variantu»! (4)

Tautas fronte tomēr uz pilsonības jautājumu raudzījās pragmatiskāk, un kādu laiku tās vadība diezgan nopietni sliecās uz «nulles varianta» atbalstīšanu, kas ļautu pie pilsonības tikt visiem republikas iedzīvotājiem (tāds tika pieņemts kaimiņzemē Lietuvā). Arī viens no LNNK līderiem Einars Repše 1990. gadā bija viens no mērenākajiem politiķiem, iesakot pilsonību piešķirt ne tikai 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, bet arī visiem pārējiem, kas to vēlētos un «kaut nedaudz zinās valsts vēsturi, kultūru un valodu.»

Līdzīgi domāja arī Anatolijs Gorbunovs, kurš, stājoties AP priekšsēdētāja amatā, 1990. gada maijā deklarēja: «Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni. (..) Mums nav jākavējas visas pasaules priekšā nākt klajā ar oficiālām garantijām, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.«

Vēlākais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs grāmatā Cena ņezavisimosti gan apgalvo, ka bijis arī cits variants: ļaut uz pilsonību pretendēt visiem, kas to vēlas, taču pieteikumus pieņemt tikai neilgu laika periodu, kura laikā tad cilvēkiem būtu jāizšķiras, kādu pilsonību ņemt – Latvijas vai PSRS. Šo variantu atbalstījis arī premjerministrs Ivars Godmanis, taču aina radikāli mainījusies pēc 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanām, kad LTF vadība izlēmusi pilsonības jautājuma risināšanu atlikt uz vēlāku laiku. «Diemžēl izvēlētā taktika bija šāda – vilkt laiku. Pildīt priekšvēlēšanu solījumus un pieņemt «nulles variantu» negribējās, savukārt apstākļu, lai pieņemtu ierobežotu variantu nebija, tādēļ arī vilka laiku. (..) Vārdu sakot, novilka līdz pučam un PSRS sabrukumam. Un, kad no Maskavas puses vairs nekas nedraudēja, tad 1991. gada oktobrī arī pieņēma variantu par pilsonības atjaunošanu,» stāsta B. Cilēvičs.

Diezgan līdzīgās domās arī ir viens no bijušajiem LTF aktīvistiem un bijušais Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka pēc 1991. gada augusta puča daļa jaunās varas elites nosprieda – krieviski runājošo iedzīvotāju atbalsts cīņā par brīvību vairs nav īpaši nepieciešams: «Krievija – vāja, Rietumi mūs uz rokām nēsā – tātad nu visu varam! Šādā situācijā tika atlaistas bremzes un notika pārmaiņas, kuru rezultātā daļa latviešu politiskās elites nosprieda: «Kamdēļ gan mums iet kopā ar viņiem? Mēs taču vieni paši varam!» Un tad arī sākās šis «juridiskais ceļš": mēs atjaunojam Pirmo republiku, bet viņi lai trīs gadus pagaida likumu par pilsonību.»

Interesanti palūkoties, ko tad par visu to domāja paši republikas iedzīvotāji. To uzzināt mums ļauj aptaujas rezultāti, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze Sovetskaja Molodjož. Aptaujājot gandrīz 25 000 iedzīvotāju, bija noskaidrots, ka 68 procenti nelatviešu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlētos palikt te dzīvot, bet Latvijas pilsonību gribētu saņemt 54 procenti nelatviešu. Jāpiezīmē gan, ka, saskaņā ar šīs aptaujas datiem, apmēram puse nelatviešu krietni labprātāk dzīvotu Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā. Nav brīnums, ka nekādas ļoti pozitīvas pārmaiņas nelatvieši, atšķirībā no visumā optimistiski noskaņotajiem latviešiem, no neatkarības negaidīja: 71 procents prognozēja, ka drīz sāksies bezdarbs, 62 procenti gaidīja nelatviešu diskrimināciju (līdzīgi domāja tikai septiņi procenti latviešu), bet 56 procentus baidīja gaidāmās pārtikas sagādes problēmas.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...