15. sērija. Parlamentārās batālijas

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās cīņas par pilsonības jautājumu nākamais raunds. Taču brīvības apstākļos runas par «nulles variantu» vairs nebija modē. «Ja mēs akceptējam nulles variantu, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti. (..) Nulles variants ved nevis pie integrācijas, bet faktiski pie aparteīda un satelīta grupu tālākas eksistēšanas,» pareģoja parlamenta Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, un viņa teiktais radīja dzirdīgas ausis kolēģu vidū – īpaši jau to, kuri nolēma visu likt uz nacionālās kārts.

«1991. gada 15. oktobrī pēc vairāku nedēļu apspriešanas notika pirmais balsojums par pilsonības atjaunošanas priekšlikumu paketi. Manuprāt, tie nebija ne īpaši labi, ne arī īpaši slikti. Tomēr priekšroka tika dota Pilsoņu komitejas risinājumam, kam līdz šim Tautas fronte nebija piekritusi. Es joprojām uzskatīju, ka pilsonība līdztekus atjaunojamajai ir arī nepilsoņu izvēles, latviešu valodas zināšanas un lojalitātes jautājums. Man tik tiešām nebija saprotams, kādēļ tā nav atņemama pilsonim [Alfrēdam] Rubikam un pilsonim [Ojāram] Potreki, kādēļ to nevar izvēlēties dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, cilvēks, kas Latvijas brīvību aizstāvējis uz janvāra barikādēm. Turklāt dubultpavalstniecības liegšana Krievijā dzīvojošam Latvijas pilsonim un atļaušana Rietumu latviešiem liecināja, ka runa jau nav par principiem, bet gan par dažādu grupu ekonomiskajām interesēm un politisko lobismu. Runa bija arī par fundamentālu stulbumu,» – tik nikni pāris gadus vēlāk pilsonības jautājuma skatīšanas rezultātus Augstākajā Padomē aprakstīja D. Īvāns.

Līdzīgā kārtā vēl 1991. gada rudenī izteicās arī viens no vēlākajiem Kluba 21 un Jaunās partijas dibinātājiem, deputāts Jānis Krūmiņš: «Jautājums par pilsonību ir nopietns, bet šobrīd pārlieku histerizēts. Pilsonības jautājums ir kā Trojas zirgs, kur daži cilvēki, pēkšņi kļūstot par superradikāļiem, zaudē elementāras spriešanas spējas un, deklarējot savu milzīgo «superletiņismu», vienkārši grib iebraukt nākamajās struktūrās, apzinoties, ka nespēj to izdarīt nekādā citā ceļā.»

Vārdu kaujas parlamentā tolaik risinājās tiešām niknas, jo deputātiem nācās izvēlēties starp diviem risinājumiem. Pirmo piedāvāja J. Bojāra vadītā darba grupa ar jaunu ideju: par pilsoņiem pasludināt visus 1940. gada pilsoņus un viņu pēctečus, pagaidām nereglamentējot kārtību, kā pilsonību varētu saņemt pārējie. Otro variantu piedāvāja deputāts Jānis Lagzdiņš, kura piedāvājuma pirmā daļa bija identiska (pilsonību 1940. gada pilsoņiem un pēcnācējiem), taču papildus bija paredzēta iespēja piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem un naturalizēties visiem tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus (I. Godmanis gan ieteica aprobežoties ar piecu gadu cenzu), pārvalda latviešu valodu un ir gatavs zvērēt uzticību Latvijai.

Vairums, ieskaitot arī frakcijas Līdztiesība deputātus, atbalstīja J. Lagzdiņa variantu. Līdztiesība gan, protams, to darīja ar gariem zobiem. «Es neredzu nekādu lielu atšķirību starp Bojāra lēmumu un Lagzdiņa likumu, taču otrais variants būtu vairāk pieņemams, ja vispār var sacīt, ka Līdztiesībai šeit kaut kas ir pieņemams,» savu pozīciju skaidroja frakcijas vadītājs S. Dīmanis. Tā nu rezultātā tapa lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem, kurā tika iekļauti J. Lagzdiņa izstrādātie principi. Interesanti, ka sākumā šis lēmums neparedzēja dubultpilsonības iespēju ārzemju latviešiem, taču jau drīz šī norma tika labota.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...