Miljoni par nolaidību un sāpēm

Līdzīgas prasības pret šiem pašiem atbildētājiem sagatavojušas un iesniegušas tiesā arī pārējo bojā gājušo bērnu ģimenes, tādējādi kopumā no Iekšlietu ministrijas un VUGD par morālo kaitējumu, sāpēm un ciešanām vēloties saņemt vairāk nekā astoņus miljonus latu.

Svētki pārvēršas traģēdijā

1997. gada 27. aprīlī iekšlietu ministrs Dainis Turlais izdeva pavēli nr. 116 «Par LR Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsēju un policijas svētku rīkošanu». Tika izveidota svētku orgkomiteja, kuras priekšsēdētājs bija iekšlietu ministrs, bet vietnieki — Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis un VUGD priekšnieks Juris Ļabis. Savukārt par orgkomitejas locekļiem iecēla dažādas amatpersonas un attiecīgā rajona nodaļu priekšniekus.

Kā rāda tālākie dokumenti, pēc VUGD priekšnieka J. Ļabja vizītes Talsos un solījuma nodrošināt ar attiecīgu tehniku no Rīgas vietējā ugunsdzēsēju un glābšanas dienesta nodaļa svētku programmā iekļāva cilvēku pacelšanu ar autopacēlāju «Bronto». Tā paša gada 7. jūnijā VUGD Talsu nodaļa saņēma VUGD priekšnieka A. Medņa parakstītu faksu ar tehnikas uzskaitījumu, kas tiek sūtīta uz Talsiem svētku pasākumu nodrošināšanai, taču te jau autopacēlāja «Bronto» vietā norādīta cita mašīna — ZIL-130. Bet jau jūnija beigās VUGD vadība izlēma uz Talsiem sūtīt autopacēlāju AKP-30.

Tieši šīs mašīnas tehniskais stāvoklis, kā arī autopacēlāju vadītāju bezatbildība bija par pamatu tam, ka septītajā pacelšanas reizē, autopacēlāja grozā atrodoties nesamērīgi lielam cilvēku skaitam, deformējās pacēlāja strēle un no 19 metru augstuma grozs nokrita uz asfalta. Dzīvību zaudēja deviņi bērni. Vairāki desmiti guva smagus savainojumus.

Kā vēlāk, pārbaudot autopacēlāju, norādīja Valsts darba inspekcija, par galveno nelaimes iemeslu jāuzskata autopacēlāja pārslodze, jo «grozā atradās trīsdesmit cilvēki ar kopējo masu 1297 kg, kamēr pacēlāja pieļaujamā maksimālā slodze ir 350 kg»! Līdzīgu atzinumu par svētku organizatoru bezatbildību sniegusi arī drošības tehnikas un darba drošības ekspertu komisija, konstatējot, ka uz svētkiem izbraukušais pacēlājs vispār nav izgājis tehnisko pārbaudi. Savukārt iekārtas tehniskās ekspertīzes veicēji atklāja pavisam neticamas lietas: autopacēlājam ar nolūku bijuši atvienoti un izolēti vadi, kas kritiskā brīdī iedarbina pārslodzes ierobežotāja kontaktu, neļaujot iekārtai darboties, ja tās pacēlājgrozā atrodas pārāk liels svars.

Pēc piecu gadu tiesāšanās pie atbildības tika saukti un notiesāti abi autopacēlāja vadītāji, kā arī VUGD priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis, kurš notikuma dienā atradās Talsos kā atbildīgais par svētku norisi. Tomēr ģimeņu civilprasības par materiālo kompensāciju toreiz tika noraidītas, aizbildinoties ar attiecīgu likumu trūkumu. Tikai 2006. gada sākumā, kad spēkā stājās grozījumi Civillikumā, radās iespējas prasīt atlīdzību arī par cietušajiem radīto morālo kaitējumu. Un bojāgājušo bērnu vecāki nolēma vērsties tiesā.

Vaino svētku organizatorus

Ar Talsos notikušo svētku traģiskākās daļas lieciniekiem — cietušo bērnu mātēm — tikos zīmīgā vietā — Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības telpās, kas visus šos gadus kalpojusi par galveno bēdu un sāpju pārņemto sieviešu tikšanās vietu. Arī tagad, kad pēc notikušās traģēdijas pagājuši gandrīz desmit gadi, vecāku acīs, stāstot par tā laika notikumiem, parādās asaras. Par notikušo traģēdiju, kas prasīja deviņu bērnu dzīvības, viņas stāsta smagi un negribīgi.

Inga svētku organizatoru bezatbildības dēļ zaudēja divus bērnus. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ grozā kopā ar abiem viņas dēliem neatradās arī meita, kurai kājās bijušas skrituļslidas un tādēļ mamma nav ļāvusi piedalīties tik vilinošajā atrakcijā.

«Svētku dienu atceros kā ļoti haotiski organizētu. Visā pilsētā skaļi skanēja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas, pārpildītās policijas dienesta mašīnās tika vadāti bērni. Es pati biju klāt un redzēju visu notiekošo. Pacēlājgrozā bērni kāpa bez kādas uzraudzības. Nedz pacēlāja vadītāji, nedz vesela ugunsdzēsēju brigāde, kas stāvēja atstatus un vēroja notiekošo, neprotestēja pret tik lielu cilvēku skaitu grozā. Atzīšos, ka arī man vienubrīd palika baisi un likās, ka cilvēku grozā sakāpis pārāk daudz. Taču nodomāju, ka vīri, kuri diendienā strādā ar šo tehniku, zina, ko dara.»

Lai arī pagājis tik daudz laika, viņa joprojām detaļās atceras liktenīgo brīdi, kad pacēlājs ticis uzsliets ar visiem bērniem 30 metru augstumā un tad ar strauju kustību — lai pabaidītu tur atrodošos panorāmas vērotājus — palaists zemāk par aptuveni desmit metriem. Ja pacēlāja gaita būtu bijusi vienmērīga, nevis vērsta uz publiku, iespējams, nekas tāds nebūtu noticis.

«Es stāvēju zem groza un redzēju, kā lēnām liecas strēle un tad nolūst pats grozs. Visapkārt bija asinis, panika. Tas, ko esmu pārdzīvojusi un redzējusi, nav izstāstāms! Es gribu, lai vainīgie atbild ne tikai pēc Krimināllikuma, bet lai arī valsts un Iekšlietu ministrija man atlīdzina tās ciešanas, ko tā sagādājusi ar savu rīcību. Cik es saprotu, Iekšlietu ministrijai ir jābūt tai iestādei, kura aizstāv, nevis nobendē cilvēkus,» ar rūgtumu saka Inga un piebilst, ka nevienam nenovēl pieredzēt to, kas viņai bijis jāpārdzīvo, veselu mēnesi pavadot Rīgā pie sava otra komā esošā bērna līdz pat viņa nāvei.

,

Atbilde valsts vienaldzībai

Arī Anitas Hofmanes stāsts, kuras ģimenes prasību par morālo kaitējumu sāk skatīt šodien, ir līdzīgs: «Man pašai todien bija jāstrādā, taču dēls ļoti gribēja apmeklēt svētkus. Lauku rajonos taču ir tik maz šādu izpriecu. Puisis bija ļoti kārtīgs un mums ar tēvu prasīja atļauju pasākuma apmeklēšanai. Norunājām, ka viņam jāpalīdz tētim saskaldīt malku un tad viņš var iet. Dēls tā arī izdarīja. Man un pārējiem ģimenes locekļiem dēla zaudējums bija liels trieciens. Pirmos mēnešus pēc traģēdijas atceros visai haotiski un miglaini, jo dzīvoju tikai uz nervu zālēm. Tad sapratu, ka jāapstājas. Tālākais «ārstēšanās kurss» bija šāds — palikusi viena istabā, es skaļi kliedzu un raudāju. Un tā atkal vairākus mēnešus. Tiesa, vēlāk es nespēju paraudāt vispār un, skatoties, kā par dažādām lietām raud cilvēki, man nebija nekādu emociju. Man likās, kā var raudāt par niekiem... Uzskatu, ka valstij un konkrēti Iekšlietu ministrijai un VUGD ir jāuzņemas ne tikai morāla, bet arī materiāla atbildība par notikušo. Šajos gados mēs kā vecāki par sevi gan no policijas, gan valsts amatpersonām esam dzirdējuši šausmu lietas! Piemēram, ka paši esam vainīgi, ka esam atļāvuši bērniem kāpt tādā grozā. It kā bērni paši spētu izvērtēt šāda pasākuma bīstamību, uz kuru ar skaļruņiem no policijas mašīnām cilvēki tika burtiski aicināti.»

Mātes arī atzīst, ka prasība par morālā kaitējuma atlīdzību ir viņu atbilde valsts vienaldzībai par notikušo.

«Pēc traģiskajiem notikumiem Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar kundzi personīgi piedalījās visās bērnu bērēs un, tiekoties ar cietušo ģimeņu vecākiem Rīgā, mums izsniedza katrai 1000 latu un solīja, ka tas ir tikai sākums. Diemžēl nekāda tālāka rīcība nesekoja. Vēl vairāk — valsts norīkotie advokāti attiecīgajās krimināllietās, kur vainīgajām amatpersonām tika prasīti sodi, par mums vēl paņirgājās, ka mēs kaut ko vēlamies saņemt par savu bērnu dzīvībām,» atcerējās mātes.

Amatpersonas izvairīgas

To, kāda tūlīt pēc traģēdijas bijusi valsts nostāja, var izlasīt Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa paziņojumā: «Valstij jāuzņemas konkrēta atbildība par bojāgājušo un cietušo ģimenēm.»

Taču bojā gājušo bērnu mammas stāsta, ka nekādu atbildību no valsts nav sagaidījušas ne tikai viņas, bet arī to bērnu vecāki, kuri uz mūžu palikuši par invalīdiem.

«Talsos ir tāds zēns, kurš tagad jau ir pieaudzis vīrietis un kuru vairākus mēnešus mēģināja glābt Rīgā, taču nesekmīgi. Viņš neko nesaprot, nerunā, par viņu praktiski rūpējas tikai mamma un brālis. Nekādu speciālu palīdzību no valsts šī ģimene nav saņēmusi,» saka Inga.

Lūgts komentēt tā laika notikumus un atbildēt, vai, viņaprāt, cietušajām ģimenēm ir tiesības uz morālo kompensāciju, toreizējais svētku orgkomitejas loceklis un pašreizējais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis tagad bija lakonisks: «Cik zinu, tad personas, kuras bija vainīgas negadījumā, ir saņēmušas sodus. Kādas summas cietušās ģimenes varētu saņemt no Iekšlietu ministrijas un VUGD un cik šīs prasības ir pamatotas, jālemj tiesai. Es to nevaru komentēt.»

Vienlaikus viņš arī atzina, ka tik lielu prasību kaut vai daļējas apmierināšanas gadījumā policijai varētu būt nopietnas finansiālas problēmas.

Bet iekšlietu ministrs Ivars Godmanis par cietušo ģimeņu civilprasībām pret Iekšlietu ministriju vairāku miljonu latu vērtībā vēl dienu pirms tiesas procesa nebija informēts vispār: «Man tā ir pirmā dzirdēšana, tādēļ nekādus komentārus jums sniegt nevaru.»

Kādēļ ministrijas augstākā amatpersona nav informēta par prasību, kas var no ministrijas kabatas prasīt miljonus, jautāju ministra preses sekretāram Kristam Leiškalnam. Pēc vēlreizējas sazināšanas ar ministru viņš man paskaidroja, ka ministrs vakar informēts par šo civillietu virzību. Ministriju tiesā pārstāvēs juridiskais dienests, kas prasības neatzīšot un uzskata par nepamatotām. «Mūsuprāt, atbildētāji konkrētajā civillietā var būt krimināllietā notiesātie Vilnis Griķis, Igors Ivanovs un Pāvels Zagorskis.»

Advokāts: prasības ir taisnīgas

Visas astoņas Talsu traģēdijā cietušās ģimenes tiesās pārstāvēs advokātu birojs «A. Alliks, R. Balodis un partneri». Advokāts Ringolds Balodis uzskata, ka prasības ir taisnīgas un pamatotas. «Tas, ko es dzirdēju, tiekoties ar Anitu Hofmani, mani dziļi aizkustināja un šokēja. Šo cilvēku dzīve ir salauzta neatgriezeniski, un tādēļ arī tiek prasīta pilna kompensācija par nodarītajām visu veidu ciešanām, ko var apstiprināt arī psihologi.»

Viņš arī atzīst, ka šo civillietu izskatīšana nebūs vienkārša, jo šāda veida prasības Latvijā sākts skatīt tikai nesen. Turklāt šoreiz runa ir par ļoti lielām summām.

Latvijas sabiedrībai un tiesu sistēmai tas varētu būt zināms pārbaudījums. Jo, ja reiz kādas žurnālistes privāto sarunu noklausīšanās un to publiskošana varēja tikt novērtēta ar 100 000 latu morālo kompensāciju, tad cik būtu jāmaksā par attiecīgu amatpersonu nolaidīgas rīcības dēļ zaudētu bērnu?

Lai arī mirušo bērnu mātes man atzina, ka nedomā tirgoties par savu bērnu dzīvības vērtību un pilnībā paļaujas uz tiesas godaprātu, tas tomēr ir jautājums, ko mēs visdrīzāk uzdosim cits citam pēc sprieduma pasludināšanas šajā civillietā. R. Balodis arī neslēpa, ka negatīva rezultātā gadījumā viņa klientes gatavojas vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

,

Uzziņa

— Tiesvedība Talsu traģēdijas krimināllietā noslēdzās 2002. gada 8. novembrī, kad Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Kurzemes apgabaltiesas spriedumu trim šajā lietā apsūdzētajiem. Lietas izskatīšana tiesā sākās 1998. gada sākumā, kad Saldus rajona tiesā uz apsūdzēto sola sēdās autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs, bijušais Talsu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Pēteris Bekmanis, inspektors Modris Keiselis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis.

I. Ivanovu un V. Griķi tiesa atzina par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kas sodāma ar reālu brīvības atņemšanu, taču viņiem piemēroja Amnestijas likumu un atbrīvoja no turpmākās reālas soda izciešanas cietumā.

P. Zagorskim atstāja spēkā Saldus rajona tiesas lēmumu — brīvības atņemšanu uz trim gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem.

P. Bekmani un M. Keiselu attaisnoja. Civilprasība tika atstāta bez izskatīšanas.

— Tiesāšanos ar Iekšlietu ministriju, prasot piedzīt 100 000 latu kompensāciju, pērn uzsācis arī 21 gadu vecais Vidis Vicinskis, kurš prasībā tiesai norādījis, ka cietis Talsu traģēdijā. Viņš prasa atlīdzību par sakropļojumu, nodarīto morālo kaitējumu un juridiskajiem pakalpojumiem. Tiesa nolēmusi trešās personas statusā pieaicināt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, un kārtējā tiesas sēde plānota nākamnedēļ 19. februārī.