Kā sadzīvot ar savu un partnera dvēseli?

Ja no pakalpotājām var tikt vaļā, liekot saprast, ka peļņas nebūs, tad no otra nelūgtā viesa atbrīvoties grūtāk. Lai ko tu viņam sacītu, viss tiks pārtraukts ar vārdiem: bet tu pasaki man, ko viņa īsti no manis vēlas? Jā, kāpēc tas, ko mēs gribam no pretējās puses, patiesībā ir tik neizdibināms? Un — galu galā — vai mēs zinām, ko patiesībā vēlamies?

Griba ir garīgi vesela

Ko īsti nozīmē — izteikt savu gribu? Obligāti izvirzīt kādam (vai visai sabiedrībai) prasības un paģērēt, lai visi tās pilda? Tā to visbiežāk saprot cilvēki, kuri savu dzīvi vada, pakļaujoties rakstītiem un nerakstītiem likumiem, — viņiem vienmēr šķiet svarīgi, ko par tiem domās citi. Viņi mūs apsauc, bremzē, dusmīgi uzbrēc, kāpēc mēs nevarot būt tādi kā visi. Un mums ir grūti viņiem ieskaidrot, ka nav tāda cilvēka VISI un nav tādas patiesības, kas der visiem. Viņuprāt, monstrs VISI valda pār pasauli, bet patiesībā tie ir šo cilvēku iekšējie kompleksi. Viņiem bail pašiem no sevis. Tāpēc viņi negrib būt paši un traucē arī citiem izteikt savu būtību. Viņus moka kāds nepiepildīts tukšums, atziņa, ka neesi savu sasniedzis.

Pavēstīt savu gribu (ja to uztveram veselīgi) nozīmē skaļi apliecināt vārdos, ko klusu saka mūsu dvēsele. Izsakot, ko vēlamies, mēs sagaidām ne jau otra bezierunu pakļaušanos mūsu vēlmēm, bet gan sapratni. Mēs gaidām vienošanos. Redz, es esmu tāds, tu — tāda. Iespējams, mūsu domas un vēlmes dažās jomās saskan. Iespējams, mums ir mazliet pa ceļam. Nenoniecini to, ka mēs varētu šo iespēju izmantot.

Griba tādējādi ir veselīga parādība. Ar cilvēku, kurš nekautrējas skaļi izteikt savas reālās vēlmes, ir vieglāk dzīvot kopā. Tu zini, kāds viņš ir un ko no viņa var gaidīt. Viņš zina, ka jūsu starpā nav aizliegto tematu. Jūs varat bez kompleksiem noteikt savu attiecību robežas — to es varu, bet to vairs ne. Jums nav jābaidās no noslēpumiem, kas pēkšņi var uznirt virspusē.

Tumšā enerģija

Pirms pieciem gadiem ASV fiziķi centās uzrakstīt formulu, no kā, pēc viņu domām, sastāv pasaule. Secinājums izrādījās paradoksāls — vairāk nekā 90% pasaules veido tā sauktā tumšā enerģija. Savu nosaukumu šī parādība ieguvusi no tā, ka neviens mūsdienu zinātnieks nespēja definēt, kas tas ir un kādas ir šīs enerģijas īpašības.

No dvēseles pētnieku rindām šajā brīdī gribas atcerēties psihoanalīzes pamatlicēju Zigmundu Freidu. Kādā vēstulē sievietei viņš atklāti atzinās: „Lielais jautājums, uz kuru nekad nav gūta atbilde un uz kuru neesmu varējis atbildēt, neskatoties uz maniem trīsdesmit gadu ilgajiem sievietes dvēseles pētījumiem, ir — ko vēlas sieviete.” Lasot citu pētnieku darbus, gandrīz vienmēr jāatduras pret vieniem un tiem pašiem aizslēgtajiem vārtiem — cilvēka dvēseles, tas ir, tās būtnes (vai parādības), kas izčukst mums savas vēlmes, izspēlējot ar mums visparadoksālākos jokus.

Ja ikviens no mums apsēstos pie baltas lapas un bez lielām ambīcijām uzrakstītu, ko vēlamies, droši vien visi būtu pārsteigti, cik identiski vārdos skan mūsu vēlmes. Visticamāk, ikviens vīrietis uzrakstītu, ka viņš vēlas tādu sievieti, kura viņam šķistu pievilcīga, saprastu viņu, rūpētos par viņu un māju, spētu tikt galā ar bērniem. Sievietes visdrīzāk rakstītu, ka vēlas vīrieti, kurš spētu viņu pietiekami apmierināt, ar kuru viņa justos pasargāta, kurš spētu nodrošināt ģimenes ligzdu ar visu vajadzīgo un neatteiktos rūpēties par bērniem. Banāli, klasiski un cilvēcīgi. Bet, ja reiz mūsu vēlmes ir tik vienādas, kas traucē vīrietim un sievietei atrast to īsto otro pusīti, kas atbilstu šīm vēlmēm?

Laikam jau tas, ka, saucot parādības vienādos vārdos, mēs katrs tajās ieliekam citu jēgu. To, ko pačukst priekšā mūsu tumšā enerģija — dvēsele. Lai kā gribētos, mēs tomēr salīdzinoši maz spējam ar prātu regulēt savu seksualitāti, situācijas, kad mūsu ķermenis izjūt baudu, tāpat arī savu pasaules uztveri un intelektu. Neapmierinot šīs tumšās enerģijas prasības, nez vai mēs kādreiz varēsim justies laimīgi.

Kā sadzīvot ar savu tumšo enerģiju?

Tas ir bijis jautājums, ko filozofi un psihologi risinājuši gadsimtiem, gandrīz vienprātīgi nonākot pie atbildes — ja tu kaut ko nevari pieradināt, tad tev ar to jāsadzīvo. Bet ko nozīmē — sadzīvot ar savu un otra dvēseli?

Vispirms — nemelot sev un nenoraidīt to, kas patiesībā ar tevi notiek. Tu vari to akceptēt, tu vari ar to cīnīties, bet tu nedrīksti to ignorēt, uzliekot bruņas (es to negribu, jo citi man saka, ka tas nav labi, vai — tagad nav īstais laiks, lai tā notiktu).

Otrkārt — iemācīties nenosodīt citus, ja viņu rīcība pret mums šķiet netaisna un mēs esam cerējuši, ka viņi rīkosies citādi. Arī pār viņiem valda tie paši tumšās enerģijas spēki.

Treškārt — būt gataviem pārsteigumiem. Gan mūsu, gan mūsu partneru dzīvē var rasties pilnīgi negaidīti pavērsieni. Un mūsu nosodījums vai noraidījums tur neko nevarēs mainīt.

Ceturtkārt — nenomākt sevi ar kompleksiem, ka kāds šo tumšās enerģijas virmoņu varētu pārvaldīt labāk par mums. Neteikt sev: kaut kur ir paraugcilvēki, kuri nekad nekļūdās un tiek galā ar visiem dvēseles jociņiem.

Tad kāda īsti ir atbilde uz jautājumu — vai mēs zinām, ko gribam? Nē, nezinām. Bet nezinām visi, tāpēc arī ikviena cilvēka mūžs ir nebeidzams meklējumu ceļš. Skumji tikai, ka ne visi to uzdrošināmies atklāti pateikt.

P.S. Tam puisim, kurš nākamreiz pienāks pie mana galdiņa izkratīt sirdi, es varu pateikt tikai vienu — apzinies, ka tu esi vērtība, tu drīksti vēlēties, bet saproti: nekas šajā pasaulē nepieder tev. Arī tas ir tumšās enerģijas jociņš.