/nginx/o/2018/07/14/9047415t1h8c0f.jpg)
No suverenitātes līdz neatkarībai un atpakaļ. 1. daļa
Ne vienā dienā mēs nonācām pie idejas par Latvijas neatkarības atjaunošanu – pirms tam ilgi runājām par padomju tautu konfederāciju un republiku suverenitāti. Bet, kad bijām tikuši pie neatkarības, tad sākām meklēt iespēju iestāties citā savienībā.
Kaut gan par neatkarības ideju sākumpunktu parasti uzskata slaveno 1988. gada Radošo savienību plēnumu, tomēr patiesībā tajā par izstāšanos no Padomju Savienības neviens vēl i neiepīkstējās. Plēnuma rezolūcijā atrodamās frāzes vēl bija diezgan miglainas, aprobežojoties ar suverenitātes pieminēšanu. «Latvijas PSR līdzdalība PSRS ekonomiskajā un sociālajā attīstībā nenotiek pēc suverēnas valsts paritātes principa brīvu valstu savienībā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija – latvieši – paši savā etnogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti,» – šādiem vārdiem rezolūcijā tika pausts uztraukums par PSRS īstenoto migrācijas politiku.
Cita rezolūcijas tēze gan bija jau konkrētāka un ļauj tiešām domāt par kaut kādiem neatkarības idejas aizmetņiem: «Politiskās pārkārtošanās vārdā aicinām Latvijas PSR valdību un PSRS valdību aktīvi realizēt tādu politiku un diplomātiju, lai republikas statuss praksē ļautu starptautiski atzīt Latviju par suverēnu un nacionālu valsti padomju federācijā.»
Kā tik divdomīgs statuss izpaustos praksē, to gan tobrīd diez vai izprata pat paši rezolūcijas autori. Taču, lai izvairītos no pārmetumiem par graujošu pretpadomju darbību, viņi rezolūcijas tekstā veikli iepina atsauces uz kompartijas vēsturiskajiem lēmumiem. Sak, viss ir likumīgi, ja jau reiz pat biedrs Mihails Gorbačovs Maskavā atbalsta šādas pārmaiņas: «Visu to realizējot, praktiski balstīties uz domu, kas izteikta PSKP CK tēzēs partijas XIX Vissavienības konferencei: «Decentralizācija un daudzu pārvaldes funkciju maksimāla nodošana vietējiem orgāniem pilnā mērā attiecas uz visām mūsu nacionālā valstiskuma un autonomijas formām.«"
Arī jaunizveidotā Latvijas Tautas fronte savas darbības pirmajos mēnešos par neatkarību vēl neteica ne vārda. Tā vietā tika spriests par padomju konfederāciju, kurā katrai republikai būtu veto tiesības. Bet pirms konfederācijas izveidošanas būtu nepieciešams pārskatīt PSRS likumus, noskaidrotu, vai tie apmierina visas republikas. Pēc tam tad arī varētu parakstīt savienības līgumu, protams, ievērojot katras republikas vēlmes. Protams, arī par izstāšanos no PSRS vēl netika nopietni spriests, pārsvarā LTF līderi runāja tikai par politisko un ekonomisko suverenitāti uz savienības līguma bāzes. Tika gan domāts arī par LPSR pilsonības nodibināšanu, kurai būtu prioritāte pār PSRS pilsonību.
Interesanti, ka vēlākā Pilsonības un imigrācijas departamenta direktora (un vēl vēlāk no šī amata atlaistā) Māra Pļavnieka vadītā LTF migrācijas problēmu komisija tolaik aicināja samazināt strādājošo skaitu uzņēmumos, uzskatot, ka tas ļaus samazināt migrāciju. Tomēr tik un tā LTF 1. kongresā pieņemtajā programmā vēl rodamas arī īsteni sociālistiskas rindas: «Tagad ir radusies vēsturiska iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm, vajadzībām un gribai.» Šī nav vienīgā vieta, kur LTF programmā pieminēts ļeņinisms. Mazliet tālāk varam lasīt: «LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā.» Kā redzams, ja kāds arī tobrīd sapņoja par īstu neatkarību, tad par labāku tomēr atzina skaļi nebļaustīties un apmierināties ar izplūdušām runām par pašnoteikšanos ļeņinisma garā.
Tiesa, tajā pašā LTF programmā gan pavīd arī daži punkti, kas mazliet kontrastēja ar runām par draudzīgo tautu savienību. Piemēram, ekonomikas sadaļā varam lasīt, lūk, ko: «Ekonomiski suverēnas republikas kompetencē ir organizēt banku darbību un naudas apriti, ieviest pašai savu valūtu.» Tepat gan piebilsts, ka kopīgā PSRS valūta tomēr ir un paliek rubļi. Jāņem arī vērā, ka tolaik savu valūtu vairāk uzskatīja par ieroci, ar kura palīdzību padarīt deficītās preces nepieejamas pircējiem no citām republikām, nevis par neatkarīgas valsts simbolu. Diezgan skaidri savas valūtas ieviešanas mērķus tolaik izskaidroja Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis: «Tās ieviešanas mērķis – republikas iedzīvotāju ekonomisko interešu aizsardzība jautājumos par to preču resursu patēriņu, kuri paliek republikas rīcībā pēc strprepublikāniskās preču apmaiņas.» Īsāk sakot – preces, kas nonākušas Latvijas veikalos, ir domātas tikai Latvijas iedzīvotājiem, un iebraucējiem mēs tās par rubļiem nepārdosim.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpmāk vēl...