17. nodaļa. No gaisa nokritusī brīvība

Ja Neatkarības deklarācijas pieņemšana Augstākās Padomes deputātiem prasīja ilgas debates un strīdus, tad ar dokumentu, kas Latviju pasludināja par reāli neatkarīgu valsti, gāja kā pa sviestu. Pie tā gan bija vainojami ārēji apstākļi un daži biedri Maskavā, kuri 1991. gada augustā bija sadomājuši sarīkot puču. 21. augustā, kad vēl nebija īstas skaidrības, vai pučisti tiešām cietuši sakāvi, Augstākā Padome triecientempā pieņēma likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Brīdis bija tam ļoti piemērots, jo, kā kolēģiem paskaidroja A. Krastiņš, puča dēļ Maskavā vairs nefunkcionē konstitucionālās valsts varas struktūras, kā rezultātā Latvijai vairs nav ar ko risināt sarunas par neatkarības atgūšanu. Un, ja nav ar ko runāt, tad neatkarība jāpasludina pašiem.

Dokuments tapa tik spontāni, ka brīdī, kad deputātiem vajadzēja sākt tā izskatīšanu, atklājās, ka ne visi ir saņēmuši pa teksta eksemplāram, tādēļ debates nācās atlikt uz stundas ceturksni. Lietas būtību gan tas nemainīja, jo sevišķi iebildumi pret likuma tekstu tik un tā neizskanēja, īpaši jau pēc tam, kad deputāts Indulis Bērziņš tautas priekšstāvjus paskubināja ar ziņu, ka blakus esošajā Doma laukumā parādījušās pučistiem uzticīgas armijas vienības ar tankiem. Apgalvojums gan vēlāk izrādījās nepatiess, toties efekts bija panākts – jau pēc brīža deputāti bija gatavi balsot, un, ja kāds vēl šaubījās, tad viņu pasteidzināja sēdes vadītājs A. Krastiņš: «Likumu šodien pieņemam steidzami. Man liekas, kolēģi dzird kādu rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai Padomei. Tā ka es aicinu balsot par šo konstitucionālo likumu otrajā lasījumā un kopumā.» Deputāti tā arī izdarīja un ar 111 balsīm «par» un 13 «pret» pasludināja Latviju par neatkarīgu republiku.

Galu galā neko daudz viņiem lasīt arī nemaz nevajadzēja, jo likums par valstisko neatkarību sastāvēja tikai no četriem pantiem: pirmais Latviju pasludināja par neatkarīgu demokrātisku republiku, kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme; otrais atcēla Neatkarības deklarācijas noteikto pārejas periodu; trešais noteica, ka līdz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu realizē Augstākā Padome, bet ceturtais paziņoja, ka likums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Un fakts, ka tanki, kuru Doma laukumā nemaz nebija, līdz Augstākajai Padomei tā arī neatbrauca, tomēr nemazina deputātu nopelnus – šis tomēr bija viens no retajiem gadījumiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad tautas priekšstāvjiem bija nepieciešama drosme, spiežot balsošanas pogas. Jāņem vērā, ka simtprocentīgas pārliecības par to, ka pučs ir izgāzies, tobrīd nebija, tādēļ par neatkarību balsotājiem tiešām bija pamats bažīties par savu drošību.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...