17. nodaļa. Un ko tad tālāk?

Taču vienlaikus jau pašā deviņdesmito gadu sākumā aizvien dzirdamākas kļūst runas par to, ka viena pati jau Latvija neiztiks – jāmeklē jauni draugi un pirmām kārtām jau īstas drošības garanti, kas tolaik šķiet nesalīdzināmi svarīgāki par iekļaušanos kaut kādās vienotās ekonomiskajās struktūrās un jaunu tirgu nodrošināšanu savai produkcijai. Solis pa solim, un jau pēc pāris gadiem tēze par Latvijas virzību uz Eiropu un pasaules struktūrām ir gandrīz vai vispārpieņemta, lai gan ar to tiek saprastas visdažādākās lietas, - bijušais komunists un Tautas dzejnieks, Atmodas laika tautas vadonis, pēcāk pirmais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters jau 1993. gadā presē atļaujas nedaudz paironizēt: «Iekļūt Eiropā» tagad skan apmēram tāpat kā savā laikā uzraksti uz sienām «Lai dzīvo komunisms!» u.tml. Acs neredz, auss nedzird, tikai kāds ārzemnieks pabrīnās. Jaunā ideoloģiskā konjunktūra jau stingri iesēdusies galvās. (..) Ierastais trafarets «Latvija ir tilts» ir nodrāzts šablons, jo tikai retais latvietis ir gatavs atzīt, ka eksistē pavisam četras debesspuses un divas puslodes.»

Vienā ziņā virzība uz iekļaušanos pasaules struktūrās sokas gana labi – tik labi, ka, kā rāda Ārlietu ministrijas informācija, 2005. gadā Latvijas valstiskās struktūras maksā biedra naudas jau aptuveni divos simtos visdažādāko starptautisko organizāciju un struktūru, no ANO un Pasaules veselības organizācijas līdz Eiropas Maksātnespējas asociācijai un Pirkstu nospiedumu biedrībai. Taču visā, kas skar nopietnas lietas un pirmām kārtām jau valstiskās drošības jautājumus, pirmie neatkarības gadi ir vienu vienīgu sarūgtinājumu pilni – rietumvalstis gan ir gatavas uz dažādiem diplomātiskiem solījumiem un pārrunām, taču ne daudz vairāk.

Vēlākais Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš 1993. gadā skumji atzīst: «Militārā palīdzība, kas eventuāli sāka pienākt no dažādām Rietumu valstīm, ir tik pieticīga, ka to tikai nosacīti var par tādu dēvēt, un tur neietilpst ieroči. (..) Rietumu valstis ir izvirzījušas Latvijai īstu ieroču embargo…» (Tiesa, jau līdz 1996. gada rudenim Latvija paraksta militārās sadarbības līgumus ar 11 valstīm, taču nekādu praktisku labumu stobru un munīcijas izskatā tie īsti nenes.) Savukārt pirmais Latvijas ārlietu ministrs J. Jurkāns 1993. gada beigās (tobrīd jau gadu kā demisionējis) tikpat skumji konstatē: «Uzskatot Latvijas iesaistīšanu NATO par vienīgo Latvijas drošības garantu, Valdis Birkavs atzīst, ka «izšķiroša šajā jautājumā būs pašas NATO nostāja». Taču tā jau sen ir zināma – sadarbība, nevis līdzdalība. Bez drošības garantijām.»

Situāciju vēl sarežģī apstāklis, ka Latvija ne tolaik, ne vēl daudzus gadus vēlāk tā arī nespēj izstrādāt un apstiprināt pārdomātu un skaidru ārpolitikas koncepciju (kurai pilnībā būs veltīta kāda no nākamajām mūslaiku vēstures sērijām). Līdz ar to neviens gan īsti nestrīdas, ka vajadzētu virzīties uz Eiropu un pasaules drošības struktūrām, savukārt jautājums par to, kādām īsti būtu jābūt attiecībām ar Krieviju, mulsina vai visus Latvijas likteņa lēmējus. Mulsums un pretrunas valsts augstāko amatpersonu vidū ir tik pamatīgi, ka tas pats J. Jurkāns tajā pašā 1993. gadā konstatē acīmredzamo: «Prezidents Guntis Ulmanis savukārt uzskata, ka attiecībām ar Krieviju jākļūst par Latvijas ārpolitikas prioritāti. Dabiski, ka rodas jautājums, kurš tad īsti nosaka Latvijas ārpolitikas koncepciju? Un cik Latvijai ir ārpolitikas koncepciju – viena kopēja, vai arī prezidentam sava, premjeram sava un varbūt vēl kādam sava.» Savukārt 1996. gada martā ārlietu ministrs V. Birkavs pat publiski pauž savu neviltoto sašutumu – pieci ministri, lūk, esot pieprasījuši daudzkārtējās diplomātiskās vīzas uz Krieviju.

Taču soli pa solītim Latvija tomēr čāpo Rietumu virzienā: jau 1992. gadā J. Jurkāns paraksta tirdzniecības sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību un tagad atzīst – līdz 1993. gadam dalība NATO vēl neesot oficiāli tikusi minēta kā Latvijas mērķis, bet ES – tā gan. Jau 1994. gada jūlijā premjers V. Birkavs paraksta līgumu par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem ar ES, Eiropas Atomenerģētikas savienību un Eiropas Ogļu un tērauda savienību, bet NATO ģenerālsekretāra vietniekam Serdžo Balančīno vienlaikus iesniedz Latvijas prezentācijas dokumentu programmai Partnerattiecības mieram, kas ir pirmais solītis ceļā uz NATO, un vienlaikus publiski paziņo: «Tagad tikai savtība, politiska tuvredzība vai nodevība var mūs atraut no Eiropas. Par reformu un Latvijas neatkarības garantu ir kļuvusi Eiropas Savienība.»

Īsti jau tā, protams, nav, un daudz reālistiskāk situāciju 1994. gada beigās vērtē Valsts prezidents G. Ulmanis: «Rietumvalstis ir mūs zināmā mērā pieņēmušas.» Taču fakts – 1995. gada oktobra beigās Eiropas Savienības ārlietu ministru padome oficiāli pieņem Latvijas pieteikumu iestājai ES vēl pirms Igaunijas un Lietuvas, 1996. gada aprīlī Rīgā ierodas NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana, tajā pašā gadā Latvijas vads jau piedalās IFOR miera uzturēšanas misijā Bosnijā, vēlāk ar regulāru partiju mainīšanu bēdīgi slavenajam nule par īpašu uzdevumu ministru Eiropas Savienības lietās ieceltajam Aleksandram Kiršteinam ļaujot lepni apliecināt – Latvija no drošības patērētājas kļuvusi par drošības uzturētāju, bet aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam kopā ar G. Ulmani un V. Birkavu rudens pusē jau pieņemt darbības programmu par pasākumiem, kas veicami, lai paaugstinātu Latvijas gatavību iestājai NATO.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...