18. sērija. Pirmās priekšvēlēšanu kampaņas

Padomju impērijas norieta periodā Latvijas iedzīvotājiem nācās apgūt daudz jauna – arī saskarties ar pirmajām gluži brīvajām vēlēšanām. Un, ja padomju laikos viss bija skaidri un deputāta kandidātam – strādniekam vai slaucējai – dzimtā partija pateica, ka nāksies kandidēt vēlēšanās, savukārt vēlētājiem tā pati partija piedāvāja vienu kandidātu, ko noraidīt nebija pieņemts, 1989. gadā reizē ar gatavošanos PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām sākās jautrība. Gadu gaitā tā nemazinājās.

Saskaņā ar jauno vēlēšanu likumu deputātu kandidātus varēja izvirzīt darba kolektīvi, sabiedriskās organizācijas, karavīru sapulces un iedzīvotāju sapulces, kurās piedalījušies vismaz 500 cilvēki un kuras sasaukusi vietējā tautas deputātu padome. Savukārt izvirzītais deputāta kandidāts tad varēja izraudzīties desmit uzticības personas, kas arī veidoja viņa priekšvēlēšanu komandu. Bija noteikts, ka katram kandidātam jābūt savai programmai, taču aģitācijas pasākumi tiek atstāti katra paša ziņā – var rīkot tikšanās ar vēlētājiem, var arī drukāt rakstus avīzēm. Pēc tādiem pašiem noteikumiem norisinājās arī 1990. gada Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas.

 Pārmaiņu gaisotnē bija spiesta sarosīties līdz tam monopolstāvokli baudījusī kompartija, kas pirms 1989. gada PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām pat publicēja kaut ko līdzīgu darbības programmai. Sākās gan tā ar tradicionālu solījumu «neatlaidīgi celt PSKP kā padomju tautas politiskā avangarda autoritāti, nelokāmi īstenot partijas līniju augstākajā orgānā», taču tālāk sekoja arī praktiskas dabas plāni, piemēram, solījumi risināt dzīvokļu jautājumu un veidot katrā lauksaimniecības rajonā produkcijas pārstrādes bāzes.

Astoņdesmito gadu nogalē gan pavīdēja arī pa vienai otrai visai oriģinālai idejai. Tā Latvijas Tautas frontes (LTF) 1988. gada kongresā pieņemtajā programmā rodams punkts, kas paredzēja republikā jebkura līmeņa vēlētajās padomēs paredzēt zināmu vietu skaitu latviešiem – «stabilu un nesamazināmu mandātu vairākumu, kas jebkurā demogrāfiskajā situācijā rezervējams latviešu tautības pārstāvjiem». Izklausās diskriminējoši, taču jāņem vērā apstāklis, ka šī programma tapa laikā, kad bija nopietns pamats uztraukties par to, ka latvieši Latvijā kļūst par mazākumu. Vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka arī demokrātiskās vēlēšanās latvieši tomēr spēj nodrošināt vairākumu (īpaši jau pēc vēlēšanu tiesību piešķiršanas tikai pilsoņiem), nepieciešamība pēc šādiem risinājumiem zuda. Tādēļ pēdējās PSRS Augstākās Padomes un Latvijas PSR Augstākās Padomes  vēlēšanas risinājās pēc vienkārša scenārija – jābalso bija par atsevišķiem kandidātiem, ko atbalstīja tas vai cits politiskais spēks.

Galvenais no šiem spēkiem 1989. gada PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās, protams, bija LTF, kas katrā vēlēšanu apgabalā atbalstīja savu kandidātu, ar ko konkurēja kompartijas delegāti. Tas gan nenozīmēja, ka arī LTF kandidātam nevarēja būt kabatā kompartijas biedra karte, un brīžam radās kuriozas situācijas: tā vienā no vēlēšanu apgabaliem spēkojās viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) līderiem Einars Repše ar kompartijas centrālkomitejas ideoloģisko sekretāru Ivaru Ķezberu, un paradoksālā kārtā LTF vadība atbalstīja pēdējo, uzskatot I. Ķezberu par mērenāku un piemērotāku kandidātu. Rezultātā E. Repše zaudēja, bet LNNK un LTF attiecības uz kādu brīdi jūtami atsala – līdz Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanām, kurās abas organizācijas nolēma izlīgt mieru un veidot koalīciju.

Mazliet vēlāk, 1990. gada Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās parādījās arī citi konkurenti – pa vidu starp LTF un kompartiju balansēja Latvijas Lauksaimnieku savienība ar Albertu Kaulu priekšgalā un priekšvēlēšanu apvienība Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku, kuras aicinājumu bija parakstījusi liela daļa tā laika valsts aparāta redzamāko darbinieku, piemēram, Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis, ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš, jau pieminētais I. Ķezbers un pat Lauku Avīzes galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš.

«Jaunizceptā priekšvēlēšanu savienība gan nebija spējīga pati izvirzīt deputātu kandidātus un vadīt priekšvēlēšanu kampaņu, toties domāja par varu un vēlēšanu augļu plūkšanu. Tas bija pirmais mēģinājums Latvijā izveidot politisku eliti, kas parlamentārās vēlēšanās iegūtu varu un tad valsts vārdā īstenotu savas intereses,» – tā vēlāk savā atmiņu grāmatā šo apvienību raksturoja LTF vadītājs Dainis Īvāns, kuram īpaši bija palikuši prātā Lauku Avīzes «uzbraucieni» LTF kandidātiem, ko laikraksts konsekventi dēvēja par «Rīgas kungiem» un atgādināja, ka laucinieku sāpi jau nu tie nesapratīšot.

Cīņas starp LTF un «sarkanajiem baroniem» jeb kolhozu priekšsēdētājiem, kas tolaik būtībā iemiesoja lauku vēlētāju intereses, bija visai skarbas: bija pat gadījumi, kad kolhozu priekšsēdētāji nedeva lauciniekiem autobusus, lai viņi varētu aizbraukt uz tikšanos ar LTF kandidātiem vai arī atteicās šādai sapulcei piešķirt kolhoza klubus. Taču tolaik cīnīties ar LTF bija grūti: PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās LTF atbalstītie kandidāti ieguva 30 mandātus no 41, diezgan pārliecinoša bija arī uzvara Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...