19. sērija. Par visu jāmaksā…

To, ka politikā neizbēgami vajadzīga nauda, Latvijas partiju aizmetņi saprot jau 1989. gadā; vēl dažus gadus vēlāk likumdevējiem it kā nāk, it kā nenāk atskārsme, ka šīs naudas plūsma ir arī kā nebūt jākontrolē, varbūt pat jāierobežo, – par politisko aģitāciju ir sācis interesēties pat Aizsardzības ministrijas Pretizlūkošanas dienests. Savukārt par to, kā tieši būtu jānotiek šai ierobežošanai, valstsvīri nespēj tikt skaidrībā visu nākamo desmitgadi.

Naudas loma politiskajā dzīvē pietiekami skaidra ir jau 1989. gadā pirms PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām. «Par visu bija jāmaksā. Par materiāliem un papīru reklāmizdevumiem, tipogrāfijām par iespieddarbiem, autobāzēm par transportu deputātu kandidātu un aģitbrigāžu vadāšanai. Avīzēm un žurnāliem bija jāpasūta raksti, jāmaksā par deputātu fotoportretiem. Bija daudz brīvprātīgo, bet, neskatoties uz to, rubļi ripoja,» – tā tēriņu veidošanos apraksta viena no Latvijas Tautas frontes (LTF) vadītājām Sandra Kalniete.

Tiesa, visam naudas nepietika, un mūslaiku Latvijas pirmajās priekšvēlēšanu kampaņās viena no būtiskākajām tās vai citas kampaņas atšķirībām bija, vai kandidāts, teiksim, plakātus ar savu ģīmi drukāja par kompartijas, LTF vai savu naudu. Piemēram, toreizējam vēstures skolotājam, vēlākajai Joahima Zīgerista labajai rokai Odisejam Kostandam, kuru kā deputāta kandidātu izvirzīja Aizkraukles rajona skolotāji un Kultūras fonda aktīvisti, nācās iztikt ar pēdējo finansējuma variantu.

Taču iznāca tā, ka O. Kostanda šajā vēlēšanu apgabalā neviļus kļuva par konkurentu LTF oficiāli atbalstītajam vietējā sovhoza direktoram. LTF vadība ar šādu lietu kārtību nebija apmierināta. «Man piezvanīja Dzintars Ābiķis: «Kā tad tā! Mums Tautas frontes valde ir neizpratnē, jo jūs taču būtībā uzstājaties pret LTF! Interfronte izvirza kandidātus, mums jau tā ir gana galvassāpju, bet te vēl arī tu!» (..) Viņiem acīmredzot  bija citi plāni: tātad savlaicīgi bija sastādīti vajadzīgo cilvēku saraksti, kam vajadzēja uzvarēt. Tika apmaksātas priekšvēlēšanu lapiņas, plakāti, sapulces. Bet man par visu nācās maksāt pašam,» vēlāk stāstīja O. Kostanda. Viņš pats vēlēšanām iztērējis apmēram 1000 rubļu, kas skolotājam nebija maza summa.
Savukārt pats pirmais ar ideju, ka nebūtu slikti, ja dārgie vēlētāji samestu konkrēti viņam kaudzīti naudas, klajā nāca neviens cits kā kvēlais PSRS vienotības sargs – «melnais pulkvedis» Viktors Alksnis, kurš mītiņos uzstājās ar aicinājumu ziedot viņa priekšvēlēšanu kampaņai. Privātpersonas gan diez ko ar ziedošanu neaizrāvās, taču pa kādai karaspēka daļai gan atsaucās, piemēram, viena pulkveža kontā bija ieskaitījusi 5000 rubļu. V. Alksnim bija arī ļoti jauks priekšvēlēšanu pantiņš, ko viņa kampaņas dalībnieki meta pastkastītēs: «Čtob naša Latvija cvela kak v maje sad, Čtob ņe zatmiļi jejo tuči, V sovetah nužen Viktor Alksnis, ego talant mogučij.»

Taču kopumā Tautas fronte finansiālajā ziņā bija privileģētākā stāvoklī, jo Atmodas eiforijas gaisotnē saņēma dāsnus ziedojumus no tautas. Izdevīgākie brīži ziedojumu vākšanai tolaik bija mītiņi: tā tikai 1989. gada 18. novembra manifestācijā, kurā piedalījās apmēram pusmiljons cilvēku, vien tika saziedoti 204 000 rubļu. Interesanti, ka pretēji visiem noteikumiem LTF vadība šo naudu nenodeva bankā, bet gan, sākot savdabīgu Latvijas politisko tradīciju, ieslēdza seifā – šajā gadījumā, lai būtu rezervē skaidras naudas līdzekļi, ja nu varas iestādes sadomātu bloķēt frontes kontu.

Iegūtās un iztērētās summas tiem laikiem bija ļoti iespaidīgas (tiesa gan, rubļos, bet milzu inflācija tobrīd vēl nebija sākusies). Vēsture klusē par to, cik 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes priekšvēlēšanu kampaņai tolaik iztērēja komunisti, taču katrā ziņā LTF notērēja lielum lielo daļu saziedoto līdzekļu – piemēram, pēdējā pusgadā pirms Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanām vien Tautas frontei bija ziedoti 800 tūkstoši rubļu. Tomēr jau šajā laikā tālredzīgāki ļaudis sāka nojaust, ka masu eiforija beigsies un partiju sistēmas pastāvēšana, balstoties tikai uz saziedotiem līdzekļiem, būs vienkārši neiespējama.

Kam tad vēl bija nauda, turklāt – liela nauda? Protams, uzņēmējiem – kuri savukārt jau pašā deviņdesmito gadu sākumā pamazām sāka noprast, ka ar politiķiem nepieciešams kontaktēties, lai aizstāvētu savas biznesa intereses. Tad arī laikrakstā Djelo parādījās viens no pirmajiem šai tēmai veltītajiem rakstiem ar virsrakstu Kooperatori un politika, kura autors bija minētās avīzes redaktors, vēlākajos gados pazīstams komersants, avīzes Biznes & Baltija saimnieks un krāšņu personisko bankrotu piedzīvojušais Vladimirs Gurovs. Raksta būtība bija vienkārša – uzņēmējiem jāsāk domāt par politikas ietekmēšanu. «Pagaidām «padomju biznesmeņi» vēl ir bailīgi un sociālu kompleksu pilni. Pagaidām praktiskajā politikā kooperatori spēlē niecīgu lomu,» tā situāciju raksturoja V. Gurovs.

Pirmais mēģinājums virzīties uz politikas pusi bijis vērojams Kooperatīvu savienības 2. kongresā, kura laikā šī organizācija tika pasludināta par sabiedriski politisku. Taču īstas izpratnes, ko darīt tālāk, kooperatoriem tik un tā nebija. Par prātīgāko risinājumu tika uzskatīta ideja uz drīzumā gaidāmajām Augstākās Padomes vēlēšanām izvirzīt deputātu kandidātus no Kooperatīvu sabiedrības ar lozungu «Par atjaunotās Latvijas tirgus ekonomiku!», taču praksē nekas prātīgs no tā visa neiznāca, jo kooperatoru vāros šļupstus aizēnoja Tautas frontes un interfrontes emocionālās vēlēšanu kampaņas.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...