19. sērija. Komersantu balss (un maks)

Tikai pēc valsts neatkarības atgūšanas bija vērojami jau pārdomātāki un organizētāki komersantu mēģinājumi gūt ietekmi politikā. Metodes gan sākumā palika tās pašas vecās – uztaisām savu partiju vai organizāciju, paši stājamies tās priekšgalā un mēģinām ielauzties politikas vadošajā ešelonā. Tikai Kooperatīvu savienības vietā nu nāca Latvijas Privātuzņēmēju savienība, kuras priekšsēdis, vēlāk par krāpšanu notiesātais Valdis Krisbergs atklāti paziņoja, ka šī apvienība politizēsies un meklēs iespējas, kā ietekmēt politiskos lēmumus ekonomikas jomā. Piedalīties vēlēšanās Privātuzņēmēju savienība gan nedomāja, priekšroku dodot lobismam, ar to saprotot «uzņēmēju domāšanas iepotēšanu» politiķiem.

Teorētiski valsts arī paspēra uzņēmējiem soli pretim, jo ar premjera Ivara Godmaņa svētību tika izveidota tāda kā biznesmeņu konsultatīvā padome, kas valdībai piedāvāja ieteikumus ekonomisko jautājumu risināšanai. Praksē tomēr izrādījās, ka komersantu viedokli ministri gan uzklausīja, taču darīja tik un tā pa savam. Tādēļ privātuzņēmējiem neatlika nekas cits, kā meklēt iespējas ietekmēt politiku ar politisko partiju palīdzību. Variantu it kā netrūka, taču sākumā tie nez kādēļ izrādījās viens par otru nožēlojamāki.

Piemēram, par komersantu interešu aizstāvi uzmetās Valda Šteina vadītā Brīvā pilsoņu konservatīvā partija, kas kopā ar Modra Lujāna pārstāvēto Latvijas Strādnieku neatkarīgo arodbiedrību asociāciju paziņoja, ka I. Godmaņa valdība neizprotot norises privātā biznesa jomā, tādēļ tās vietā vajadzētu nākt cilvēkiem, kas zina, ko darīt. Tas, ka zinošie cilvēki meklējami paziņojuma autoru vidū, bija pats par sevi saprotams. Tikpat kareivīgi noskaņota bija arī Liberālā partija, kuras vadītāju vidū gan bija arī pa kādam uzņēmējam, piemēram, vēlāk kontrabandas skandālā iejauktais Latvijas ceļa biedrs Georgs Lansmanis un jau pieminētais V. Krisbergs. Arī viņi I. Godmaņa valdību sauca par nespējīgu un solīja parādīt cilvēkiem ceļu uz privātbiznesu un veicināt uzņēmējdarbību.

Tomēr, kā redzam no vēstures, vinnētāji bija nevis nedaudzie šajās organizācijās iesaistītie uzņēmēji, bet gan vīri, kas apmēram tajā pat laikā sāka pulcēties jaunizveidotajā interešu apvienībā Klubs 21, kas jau bija veidots tieši ar mērķi saskaņot biznesa un politikas intereses, bet beigu beigās radīja tādu politiski ekonomisko spēku sakausējumu, kas vairākus gadus spēja nodrošināt tajā iesaistīto komersantu interešu aizstāvību no vienas puses, un politiķu un vēlēšanu kampaņu sponsorēšanu no otras. Kluba izveidošanos iniciēja tās pašas LPSR Augstākās Padomes LTF frakcijas vadītājs Indulis Bērziņš, un, kā atceras laikabiedri, sākumā ideja bijusi pavisam nevainīga – sak, savācāmies, lai kādu no kolēģiem apsveiktu dzimšanas dienā. Taču ar laiku Klubā 21 sāka pulcēties ne tikai liberāli domājošie politiķi, bet arī uzņēmēji, pie tam pēdējie spēlēja arvien lielāku lomu.

«Tajā laikā tika ieviesta liberālā ekonomika. Un kā liberālās ekonomikas produkts sāka veidoties jauna šķira – buržuāzija. Tautas frontei tiešas saiknes ar šo šķiru nebija. Taču, tā kā mēs tomēr atjaunojām kapitālismu, tad zināma daļa deputātu uzskatīja, ka nepieciešams veidot kaut kādus permanentus sakarus ar dzimstošā privātuzņēmēju slāņa pārstāvjiem. Faktiski šim mērķim tad arī tika radīts Klubs 21. Jā, no vienas puses tas bija lobēšanas instruments. Pie tam abpusējas lobēšanas, kad uzņēmēji varēja ietekmēt deputātus, bet deputāti varēja ietekmēt uzņēmējus un konsultēties ar viņiem,» – tā Kluba 21 rašanos vēlāk skaidroja Andrejs Panteļējevs.

Iespējams, ka sākumā nevienam tiešām nebija domas uz Kluba 21 bāzes radīt partiju; vismaz kluba viceprezidents Valdis Birkavs vēl 1992. gadā, acis nemirkšķinot, publiski stāstīja, ka Klubs 21 neesot un nekad arī nebūšot partija. Melots arī nebija – partija tika nokristīta par Latvijas ceļu, un, lai gan kluba biedru tajā bija ne mazums, tas, vai viņi pēc tam formāli apturēja darbību Klubā 21, patiesībā ir otršķirīgs jautājums. (Protams, Latvijas ceļš tapa ne tikai no Kluba 21 locekļiem, bet arī no Augstākās Padomes frakcijas Satversme deputātiem un Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem – emigrācijas tautiešiem. Edvīns Inkēns grāmatā Cena ņezavisimostji vēlāk stāstīja, ka Latvijas ceļa veidošanās laikā jaunajā partijā piedāvāts iestāties gan Anatolijam Gorbunovam, gan Ivaram Godmanim. Pirmais piedāvājumu pieņēma, savukārt otrais palicis uzticīgs LTF un pateicis: «Es nevaru pamest kuģi.»)

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...