Uzmanības apliecinājumi. Pieredze

Mirdza Martinsone, aktrise:

– Reiz man pēc izrādes uzdāvināja sunīti. Izrādē, kurā tobrīd spēlēju, bija loma arī sunītei, kuras kucēnu mums ar vīru uzdāvināja. Tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Pūdelīti pieņēmām, un viņš joprojām dzīvo manā ģimenē.

Dāvināts ir ļoti daudz ziedu – no sīkām maijpuķītēm līdz milzīgiem rožu klēpjiem. Man ziedu ir žēl, reizēm pat vāžu nepietiek un nav kur tos nolikt, tāpēc man patīk, ka dāvina puķes podiņos. Es mēdzu visus ziedus sakārtot savā ģērbtuvē un tad nofotografēt – tā es glabāju patīkamās atmiņas par skatītāju uzmanības apliecinājumiem.

Gints Grāvelis, aktieris:

– Kautrīgākās pielūdzējas atstāj vēstulītes ar telefona numuriem. Tas ir ļoti patīkami, tomēr ne uz vienu neesmu atbildējis. Nav jau tā, ka vēstuļu būtu tūkstošiem un nebūtu fiziski iespējams uz tām atbildēt, bet nejaucu profesionālo dzīvi ar privāto. Vislielākais pārsteigums bija, kad uz Ziemassvētkiem pēc izrādes saņēmu milzīgu mīksto rotaļlietu – tīģeri. Klāt bija pievienota anonīma kartīte ar novēlējumu «Priecīgus, pūkainus Ziemassvētkus».

Savukārt pavisam nesen tramvajā pienāca kāda dāma un vienkārši pateica: «Paldies, ka jūs esat, sekojam līdzi jūsu gaitām, un lai veicas!» Tik vienkārši un sirsnīgi. Sajutos pat neērti no tādas atzinības. Reiz saņēmu vēstulīti ar šādu tekstu: «Ja tevis nebūtu pasaulē, tad es tevi izdomātu.»

Man tas likās ļoti skaists teksts! Man un bijušajiem kursa biedriem, tagad kolēģiem, ir arī diezgan stabils pielūdzēju pulciņš – meitenes, kuras pēc izrādēm aprunājas un vēlas autogrāfus.

Uzmanības apliecinājumi personīgajā dzīvē? Tas lai paliek pie manis. Bet pats laikam esmu par slinku, lai kaut ko oriģinālu izdomātu. Parasti izlīdzos ar ziediem un svecēm.
Ingmārs Līdaka, zooloģiskā dārza runasvīrs, Saeimas deputāts:

– Ikdienas ritējums ir ļoti straujš, tāpēc tādām ļoti īpašām lietām neatliek laika. Tomēr ir daudz šķietamu sīkumu, ar kuriem var sagādāt priecīgus brīžus otram cilvēkam. Ļoti patīkami, ja sieva sagaida mājās ar vakariņām, kas man īpaši garšo, piemēram, ceptām akniņām. Es viņai šad tad aiznesu ziedus, arī tad, ja nav īpaša svētku reize. Nu, kā tu paiesi garām puķu tirdziņam, ja tā smaržo hiacintes!

Esam kopā ar kundzi gandrīz divdesmit gadu, un pēc tik ilgas kopdzīves jūt, kad vajag īpaši pievērst uzmanību vai kad otram sirds ir pilna. Ikdienas steigā vajag atrast brīdi, lai būtu blakus. Tādos brīžos nevajag apgrūtināt otru ar pļāpāšanu, vajag apvaldīt savu negaisa mākoni vai nogurumu un palīdzēt mājas darbos, kaut vai uzdāvināt ziedus.

Kāda dāma, kas sen nebija bijusi zooloģiskajā dārzā, atklāja, ka pēc 70 gadu vecuma ieeja ir par brīvu. Par to viņa man pateicās, uzdāvinot brīnišķīgi apdarinātu spilventiņu. Reiz zoodārza apmeklētāji atnesa fotogrāfiju, kurā kaķis sēž pie TV un ekrānā esmu redzams es. Tas ir ļoti patīkami. Sabiedrībā vispār vajadzētu vairāk tolerances un uzmanības vienam pret otru.