Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9081795t1h4551.jpg)
Viņa lepnais, bet aizkustinošais tēls neviļus piesaista cilvēku skatienus. Kam vien tas ļauts, vēlas viņu apmīļot un paņemt klēpī. Taču ārējais izskats maldina – viņš patiesībā ir liels suns, kas iemiesojies mazā ķermenī! Viņš ir drosmīgs mednieks, kuram pašam sava galva uz pleciem! Viņš – Jorkšīras terjers.
Jorkšīras terjers ir maza auguma karaliski dižens suns, kurš tērpies sudrabainā mantijā ar zeltainu kroni uz galvas, kurš ir elegants ar savu krāšņo kažoku, amizants ar savu allažiņ it kā izbrīnīto, taču izaicinošo acu skatienu, aizraujošs ar savu gatavību nodoties rotaļām, taču nosvērto raksturu un spēju sadzīvot gan ar cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem.
Ar mantiju un kroni
Neraugoties uz sīciņo augumu, kas liek domāt par piederību ucināmiem mīļumiņiem, jorks nav tikai istabas (dīvāna vai klēpja) sunītis vien. Nedrīkst aizmirst, ka viņš ir terjers. Un tas nozīmē, ka tas ir aktīvs suns, kurš paģēr daudz uzmanības un kuram ir nepieciešamas kustības. Viņš ir drošsirdīgs, apņēmīgs, nenogurdināms, savā vīzē gudrs. Diemžēl (jo sevišķi – pēdējo gadu desmitu laikā) suņu audzētāji, skrienot pakaļ minisunīšu modei, izvēlas pārošanai pēc iespējas sīkākus dzīvniekus, bet neiedomājas par to, ka sīkaļām arī raksturs ir citāds. Tādējādi aizvien vairāk sprauno mazulīšu kļūst par bailīgiem azotes šuneļiem (daži pieauguši jorki sasniedz vien knapi kilograma svaru!). Arī viņiem raksturīga terjeru histēriskā daba, taču no drosmes nav ne vēsts.
Četrkājainais Robins Huds
Taču neba nu terjerisko īpašību (vai to trūkuma) dēļ pēc gandrīz gadu simteni ilgušiem strīdiņiem 1987. gadā jorkšīrieši beigu beigās tomēr tika iekļauti terjeru grupā. Protams, vērā beidzot tika ņemta šo suņu izcelsme.
Jorkšīras terjeru pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā, kad britu ogļrači nodevās optimālu četrkājaino palīgu meklējumos, lai pasargātu šahtas no pārliekas žurku invāzijas. Tolaik radās vairākas terjeru šķirnes. Jorkšīras grāfistē ar Robina Huda vārdu slavenās pilsētas Notingemas apkaimē kalnrači šim nolūkam mēģināja pārot visvisādus žurkusuņus. Mūsdienās no Jorkšīras terjera senčiem kā šķirne, šķiet, atlicis vien skaiterjers (stipri vien pārveidotā formā).
Ilgu laiku šie šuneļi dzīvojās vien pa šahtām un fermeru klētīm, ķerstot žurkas, palīdzot nebagātajiem ļaudīm paglābt no zudībā iešanas to mazumiņu, kas viņiem piederēja. Taču ar laiku mazos spraunuļus ievēroja arī aristokrāti. Dažs labs uzdāvināja tādu sunīti savai sirdsdāmai, kāda sirdsdāma izrādījās itin ietekmīga modes noteicēja, un sākās Jorkšīras terjeru zvaigžņu gadi.
Popularitātes kalngalus Lielbritānijā Jorkšīras terjeri sasniedza suņu mīļotājas karalienes Viktorijas (karaliene viņa bija no 1837. līdz 1901. gadam) laikā, kad ļaužu attiecībās valdīja gaužām puritāniski uzskati, bet karalienes mīluļiem suņiem bija ļauta bezmaz vai neierobežota brīvība. Un tolaik augstdzimušai dāmai kādā salonā parādīties bez sunīša skaitījās nepieklājīgi. Ērtības un modes labad līdzi ņemamie sunīši bija mazi, un savu vietu atrada arī jorki.
19. gadsimta beigās jorkšīrieši iekaroja arī amerikāņu sirdis, jo sevišķi ASV austrumu piekrastes rajonos. Protams, tur šie šuneļi nevis nodarbojās ar žurku ķerstīšanu, bet gan bija bagātnieču greznumlietiņu statusā. Viņiem nodrošināja visjaukākos sadzīves apstākļus, sadomāja dažnedažādus apģērba gabalus vai vismaz lentītes, ko iesiet garajā vilnā.
Ir, ko noņemties
Jāatceras, ka jorkšīrieši tomēr veidoti no normāla auguma terjeriem, tāpēc aizrauties ar pārāk miniatūriem šuneļiem nevajadzētu – jāredz abi kucēna vecāki (vai vismaz jāiegūst dati par viņiem). Pavisam sīkiem jorkiem mēdz būt nedziedināmas kaites.
Nezinu, kā angļu kalnrači un fermeri tikuši galā ar šo terjeru garo apmatojumu, taču mūsdienu suņinieki iesaka jorkus vannot ik pēc nedēļas vai desmit dienām. Pēc tam, protams, jāliek lietā fēns un suka (turklāt jāsukā tikai tad, kad apmatojums nožāvēts). Struktūras ziņā Jorkšīras terjeru apmatojums līdzīgs cilvēku matiem, tātad suns jāķemmē katru dienu. Noņemšanās pamatīga. Toties mūsdienu Jorkšīras terjers ir spējīgs piemēroties jebkuriem sadzīves apstākļiem un cilvēkiem. Ja jānīkst rāmu pensionāru dzīvoklī, viņš pacietīgi nīks (lai gan kā jau terjers ilgosies pēc kārtīgas izskraidīšanās un kaut iedomātu sīkzvēriņu ķerstīšanas). Ja būs iegadījies ģimenē ar bērniem, tad, visticamāk, atradīsies pašā bērnu jautrības epicentrā. Ja viņa saimnieks būs vientuļnieks, kļūs par viņa uzticības personu un pacietīgi uzklausīs sūrošanos par skarbo likteni un nekritīs uz nerviem.
Tomēr jorks ir personība. Ja viņam kas gaužām nepatiks, viņš izrādīs īsteni terjerisku stūrgalvību un spītību. Šīs šķirnes suņu vidējais dzīves ilgums ir 12–15 gadu, tāpēc par to, kādu līdzgaitnieku vēlaties, jādomā jau tad, kad iegādājaties kucēnu. Un tūdaļ jāķeras pie audzināšanas. Ar stingru roku un principiālu pieeju, taču nekādā gadījumā neķeroties pie aizvainojumiem.
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Pirmais Jorkšīras terjers Kristīnei Jelevicai bija vairāk nekā mājas dzīvnieks, bet, kad jaunā sieviete izlēma nopietni pievērsties dalībai izstādēs, meklēja citu suni. Tā viņas dzīvē ienāca Bārbija, kura šobrīd nepārprotami ir 1,5 gadus veca skaistule.
"Bārbijai ļoti patīk piedalīties izstādēs: jau no tā mirkļa, kad sāku ķemmēt, viņa zina, ka tūlīt kaut kur brauksim. Tiklīdz es izņemu no konteinera (suņu kosmētikas un parfimērijas līdzekļu somas) šīs mantas, viņa jūt – būs izgājiens sabiedrībā.
Baltijas valstīs Bārbija ir ieguvusi visus iespējamos titulus – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas junioru čempione. Tagad, vasaras sākumā, dosimies iekarot Krieviju. Pašlaik tepat uz izstādēm dodamies treniņu pēc, lai neaizmirstu, uzturētu sevi formā. Bārbijai ir ļoti trāpīgi izvēlēts vārds, jo viņai ārkārtīgi patīk pucēties. Šo izstāžu suni – Bārbiju – ilgi meklēju, līdz atradu tepat Latvijā, audzētavā Golden Nest. Tur Jorkšīras terjeriem gaidīja otro metienu. Apskatījos, ka Bārbijas brālim Amoram arī veidojas laba izstāžu dalībnieka karjera.
Manuprāt, šī ir visskaistākā šķirne, skatījos daudzas un apsvēru, kuras varētu ņemt. Pati esmu par slinku, lai turētu liela auguma suni, jo tādam nepieciešamas kustības, garas pastaigas. Jorkiem garas pastaigas nav vajadzīgas; viņi, protams, labprāt pastaigātos, bet, ja man nav laika, izlaižu tepat lodžijā, tāpat rīkojos sliktos laika apstākļos. Viens no pozitīviem momentiem – viņus visur var ņemt līdzi: uz veikalu, uz restorānu, jebkur, kur vien pats ejat.
Ja cilvēks ir nolēmis ar suni piedalīties izstādēs, tas prasa ļoti lielu darbu. Visas šķirnes jau to prasa, bet šī īpaši. Katru dienu suņa kopšanai veltu pusstundu, stundu – kā minimums – tikai vilnas sagatavošanai vien, divās nedēļās vienu reizi mazgāju. Pirms tam jāiztin vilna no speciāliem papīriņiem (papiljotēm), tā jāmazgā ar speciāliem līdzekļiem, kas maksā dārgāk nekā cilvēku kosmētika. Tā visa ir profesionālā kosmētika. Ļoti jāsargā, lai suns nenograuztu savas ūsiņas un spalvas ap muti, kas ir jorku lielākais lepnums, tāpēc vaļā tās neatstāj, bet uztin uz papiljotēm – speciāla rīsu papīra.
Pats svarīgākais tomēr, ko dzīvnieks ēd. Var jau pa virsu tai vilnai smērēt nezin ko, tāpat kā cilvēkiem – uz matiem, nagiem, ādas, bet, ja mums iekšā to vitamīnu nebūs, tad nekāda kosmētika nelīdzēs. Ēdinu tikai un vienīgi ar Nutra Gold, mēnesī jorks patērē apmēram kilogramu. Vienīgais našķis, ko dodu, ir vītinātā vistas fileja izstāžu vai mācību laikā. Ārā ejot, mācāmies staigāt, jo nepietiek ar to vien, ka ir skaista vilna, jāprot graciozi kustēties, sevi pasniegt, un to, manuprāt, Bārbija spēj parādīt no vislabākās puses. Vēl mums ar Bārbiju būs daudz kur piedalīties, jo augustā sāksim startēt pieaugušo suņu klasē. Nu, tad turieties, mēs atkal nākam!
Draudzīgi, mīlīgi, rotaļīgi – tādi ir Jorkšīras terjeri, manējās kopā spēlējas, rotaļājas, viņām mājās nav garlaicīgi. Turklāt abām patīk iet sabiedrībā, Bārbijai ir visādas kleitas un kostīmi, tikai parādi – viņa jau stāv un gaida, neapģērbtas mēs uz ielas neejam. Jorkas terjeriem jābūt apģērbtiem, jo vilna ir satīta, lai tā neaizķertos un to neizrautu, no tādām nejaušībām var pasargāt drēbes.
Jorkam ir terjera raksturs, viņš nebūt nav bailīgs, kaut augumā maziņš. Pie durvīm, ārā uz ielas droši stājas pretī lielāka auguma sunim, pat mani aizstāvēs, ja vajadzēs. Dūša un sirsniņa ir liela.