Gaisa spēki norobežojas no traģēdijas

FOTO: AFI

12. jūnija Kurzemes rajona tiesa plāno sākt izskatīt krimināllietu par Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Speciālo uzdevumu vienības (SUV) karavīru bojāeju izpletņlēkšanas treniņā 2006. gadā.

Uz apsūdzēto sola sēdīsies nu jau bijušais SUV komandieris Andris Bukovskis un izpletņlēkšanas instruktors Aivars Maļinovskis, kurš, pēc neoficiālas, taču drošu avotu informācijas, esot bijis spiests parakstīties zem visiem pārkāpumiem. Izpletņlēkšanas praktisko nodarbību vadītāja Aivara Maļinovska atbildība par traģisko negadījumu nav apšaubāma, un viņa vainas pakāpi noteiks tiesa. Apsūdzība A. Maļinovskim un A. Bukovskim celta pēc Krimināllikuma 342. panta par dienesta pienākumu nepildīšanu, kā arī to nolaidīgu pildīšanu, ja to izdarījis priekšnieks un ja tā dēļ noticis būtisks kaitējums. Līdz ar to abiem var draudēt trīs gadu cietumsods.

Līdz šim galvenokārt citēti izmeklēšanas komisijas slēdzieni, ka vairāki reglamentējoši dokumenti pildīti formāli, bet īpaši pavirši un bezatbildīgi tos pildījis SUV personāls: glābšanas laiva nav bijusi nodrošināta ar profesionāliem un atbilstoši ekipētiem glābējiem, nepilnīga ekipējuma dēļ karavīri nebija atbrīvojušies no izpletņiem un nebija piepūstas glābšanas vestes, nebija izvērtēti riska faktori, izpletņlēkšanas nodarbību personāls nav bijis nodrošināts ar adekvātiem sakaru līdzekļiem un laikus nav bijusi nodrošināta meteoroloģiskās informācijas aprite SUV mācību vajadzībām.

Laika apstākļi bija viens no bojāejas cēloņiem, taču pie atbildības nav iespējams saukt vēju, ka tas pārsniedza izpletņlēkšanas nodarbībām pieļaujamo normu un puišus iepūta Daugavā. Līdz šim pieminēti naži, kuru nebija, lai, izpletņlēcējam iekrītot ūdenī, viņš varētu atbrīvotos no izpletņiem, bet oficiāli nav izskanējis tas, kāpēc lidmašīnā nebija sakaru iekārtas meteoinformācijas saņemšanai. Kad lidmašīna ar karavīriem bija pacēlusies gaisā, sākās vēja brāzmas, un, piemēram, Rīgas lidostas meteodienestam par to bija informācija. Līdz karavīru lidmašīnai tā nenonāca tāpēc, ka lidaparātā nebija aparatūras — sakaru tehnikas, kas darbojas meteoziņu frekvencē.

Desantēšanās ar mobilajiem sakariem

Kā sakaru līdzekļus bija plānots izmantot mobilos tālruņus; bijis atrunāts, ka piezemēšanās laukuma dežurants zvanīs un brīdinās Maļinovski. Dežurantam, vērojot vēja stipruma mērītāju, jāziņo par laika apstākļu izmaiņām un, ja mēraparāta rādītāji pārsniedz pieļaujamo normu, jāizklāj liels paklājs ar krustu. Tas nozīmētu, ka lekšana ar izpletņiem jāatceļ. Liktenīgajā dienā netika izdarīts nekas. Dežurants gan esot skrējis pie bortmehāniķa, kurš it kā mēģinājis sazināties ar pilotiem, protams, izmantojot mobilos sakarus. Lidmašīnā An-2 troksnis ir tik liels, ka tālruņa zvanu dzirdēt ir gandrīz neiespējami.

GS komandieris neuzņemas atbildību

«Šādus gaisa kuģus izpletņlēkšanai izmanto kopš 1947. gada. Tika veikta plaša izmeklēšana un faktu noskaidrošana, sekoja izmeklēšanas komisijas slēdziens un attiecīgi secinājumi. Pielikums tika papildināts ar vairākām procedūrām, lai paaugstinātu drošību, arī informācijas nodrošināšanu. Cerams, ka nākotnē šādas kļūdām varēsim nepieļaut. Liela loma šeit ir cilvēciskajam faktoram. Var cilvēku apkarināt ar radiostacijām, mobilajiem telefoniem, kompjūteriem, bet ja cilvēks nepieņems lēmumu, ko darīt, tad vienalga,» sacīja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Gaisa spēku (GS) komandieris Aleksandrs Stepanovs. Izmeklēšanas komisijas ziņojumā pārkāpumi konstatēti uz 30 lapām. Tāpēc iespējams, ka vainīgi ir gan tie, kam bija jāpilda pavēles un reglaments, gan tie, kuriem tas bija jākontrolē. Atbildot uz jautājumu, vai karavīri varēja lēkt no lidmašīnas, kurā nebija atbilstošu iekārtu, A. Stepanovs bija izvairīgs: «Secinājumi ir izdarīti, un mēs pie tās lietas strādājam. Cita lieta — cik tālu tā ir Gaisa spēku, cik izpletņlēkšanas nodarbību rīkotāju.»

Armijā ar... mobilo telefonu

Pavēli par to, kurš armijas lidaparāts drīkst vai nedrīkst pacelties gaisā, paraksta GS komandieris. 2006. gadā, kad notika šis negadījums, tas bija pašreizējais NBS komandieris Juris Maklakovs. Tolaik A. Stepanovs bija GS otrā persona jeb štāba komandieris. Augstākstāvošie virsnieki varbūt nevar skrupulozi izsekot visam, taču tāpēc ir zemāka ranga amatpersonas (piemēram, eskadriļas komandieris), kas ikdienā strādā ar lidaparātiem un vadībai var ziņot, ja kaut kas nav kārtībā. Arī to, ka lidaparātam, no kura tiek veikta desantēšanās, nav iekārtas meteoziņu saņemšanai.

Kā atzina kāds aviācijas eksperts, to, ka gaisa telpā nedrīkst lietot mobilos tālruņus, zina pat visi, kas kaut reizi ir lidojuši. «Pat NATO standartos ir teikts, ka gan speciālajās, gan mācību operācijās ir aizliegts izmantot publiskos sakarus, tātad arī mobilos telefonus. Tas ir tāpēc, ka mobilie sakari var ietekmēt gan navigācijas iekārtas, gan sakarus ar dispečeriem, gan arī citus faktorus, kas saistīti ar informācijas aizsargāšanu,» skaidroja eksperts.

Kas jādara lidmašīnas komandierim?

Stepanovs uzsver, ka jānodala GS un SUV atbildība. Par visu, kas attiecas uz sakaru nodrošināšanu un meteoroloģiskās informācijas apriti, esot atbildīgi mācību rīkotāji. «Visi nepieciešamie sakaru līdzekļi ir jānodrošina GS jeb tai struktūrai, kam pieder lidmašīna. Kaut arī tās ir SUV mācības, par lidmašīnas pacelšanos atbild gaisa kuģa komandieris. Starp Gaisa spēkiem un SUV jābūt sadarbības plānam, kas arī norāda, ka GS bija atbildīgi, lai lidmašīnā būtu sakaru iekārtas. Gaisa kuģa komandieris ir atbildīgs par savlaicīgu meteoroloģiskās informācijas saņemšanu. SUV par meteoziņām nav jāatbild. Primāri tā ir gaisa kuģa komandiera kompetence. Viņš, saņemot un izanalizējot meteoinformāciju, vispirms dod komandu par gatavošanos lēcienam, tad seko durvju atvēršana un nākamā komanda, kad iedegas zaļā gaisma, un var sākties desantēšanās. Un tikai tad savas funkcijas sāk pildīt instruktors,» komentējot A. Stepanova teikto, secināja aviācijas eksperts.