/nginx/o/2018/07/15/9284186t1h6adf.jpg)
Pasākums tuvojas finiša taisnei — jau nākampiektdien mēs zināsim, kurās kāzās daži ballēsies (aicinātie viesi) un uz kuriem ceļiem goda vārtus taisīt, lai izspiestu kādu «buteļuku» vai dabūtu pasmieties par to, kā jaunlaulātie mazgā lelli, dzen bluķī naglas vai dara citas muļķības.
Protams, ja jaunais pāris būs no kāda lauku miestiņa. Un tāda cerība mums ir, jo Ieva un Rolands pārstāv Siguldu, bet Iveta un Kārlis — Carnikavu. Ar rīdziniekiem būs grūtāk, jo policijai nepatīk, ja ielas tiek aizšķērsotas.
Tagad paust savas simpātijas jau būtu bīstami. To var uzskatīt par balsu iegūšanas mēģinājumu beidzamajās dienās pirms vēlēšanām (lasi — pirms finālbalsojuma). Tāpēc būsim uzmanīgi ar izteikumiem!
Un tomēr.
Man patika Ievas un Rolanda baltais kaķis un tas, cik apzinīgi Rolands viņu baroja. Man patika viņu abu ēdienkarte brokastīs — pica ar alu. Un arī tas, ka viņiem, gluži kā visiem normāliem cilvēkiem, simts lati izkāst, ka ne apgriezties nepagūsti! Man patika, ka viņiem ir tik daudz draugu.
Un Ievas sapnis par kāzu kleitu... Var jau būt, ka nepraktiski. Toties skaisti! Eksperti, visi jau precēti ļaudis, šķiet, jau aizmirsuši tos laikus, kad vienas skaistas kleitas dēļ var mēnesi nodzīvot ar kartupeļu (vai makaronu) diētu.
Man patika Karīnas un Artjoma iecerētais pīrādziņš ar nosaukumu «Mūsu mīlestība». Un tas, kā Karīna savā jaunajā, vēl tikai topošajā dzīvoklīti parādīja ar roku: «Te būs puķe!». Patika, kā Artjoms pieskārās ar roku Karīnas plecam un dabīgā (nevis televīzijas kamerām domātā) intonācijā pajautāja: «Tu būsi mana otra puse?»
Jā, viņi abi ir vairāk pie zemes, un kurš pateiks, vai tas ir labi, vai slikti? Ja Ieva ar Rolandu paņemtu kredītu par dzīvokli uz 25 gadiem, viņi arī nolaistos tuvāk zemei. Bet gan jau pagūs. Lai vēl palido, kamēr var. Vismaz man nav žēl.
Nu ko, tad ķersimies pie balsošanas. Varbūt par godu šās vasaras Lielajām Kāzām arī mums derētu sarūpēt pa jaunai goda kārtai? Ja nu mūs pēkšņi uzaicina...?