Metiet akmeņus — es mīlu precētu vīrieti

Esmu pārkāpusi pašas bausli

Esmu iemīlējusies precētā vīrietī. Nē, tā nebūs precīzi teikts. Es mīlu precētu vīrieti.

Jūtu sev pret muguru atsitamies sievu mestos akmentiņus un matos sapinamies dadžus. Man sāp šo akmentiņu belzieni, un es plēšu dadžus ārā no matiem. Es neaizstāvu sevi. Zinu, ka precēto sievu acīs esmu slikta, ka teorētiski daru pāri sava mīļotā sievai. Esmu pārkāpusi bausli, ko, pavisam jauna būdama, reiz sludināju pati: viena sieviete otrai nedrīkst pāri darīt. Vismaz šādā veidā ne. Bet... tikai ar Viņu, ar šo vīrieti es varu skriet pa pludmali basām kājām un akmentiņus mest jūrā. Tikai ar viņu es varu vētrā bangojošos viļņos kopā negausīgi peldēties. Tikai kopā ar viņu man patīk zaļā pļavā aizmest savas biksītes un teikt — ņem mani! Tikai ar viņu es trīsu nepārvaramā kaislē, kad notiek TAS! Tikai ar viņu sajūtas ir tā-ā-ā-ādas, pasaule krāsaina un dzīva.

Vai es varu tā — vienā dienā ņemt un aizmirst šo mīlestību un iemīlēt citu cilvēku? Aizmirst šo vīrieti tāpēc, ka viņš ir juridiski nebrīvs? Vai man būt kopā ar vīrieti, kuru nemīlu un kurš nesagādā šīs trīsuļojošās sajūtas? Nu, sakiet? Ko man darīt? Pret ko man viņu apmainīt? Vai atteikties no saviem laimīgajiem mirkļiem? Dzīvot sakostiem zobiem, skumstot pēc viņa?

Varbūt pienācis mans laiks — būt laimīgai kopā ar Viņu

Viņš ilgi ir darījis laimīgu citu sievieti, savu sievu. Viņiem ir ilga un laimīga laulība. Ir bērni un jau mazbērni, kas viņus cieši tur kopā kā divus kokus, kas paralēli viens otram aug līdzās. Dzīve ir dzīve. Gadu desmitiem esot kopā, partneru attiecības vairs nevar būt tik spraigas un aizraujošas, kā bija kādreiz. Viens no partneriem savā attīstībā un dzīves uztverē mēdz aiziet tālāk, otrs atpaliek. Iestājas rutīna un pelēkā ikdiena. Varbūt tagad ir pienācis mans laiks būt laimīgai kopā ar Viņu?

Jūs vaicāsiet, kāpēc Viņš nešķiras no sievas un nedzīvo kopā ar mani, ja reiz starp mums ir tāda liela mīlestība? Bet varbūt tieši tas, ka Viņš nešķiras no sievietes, ar kuru bijis kopā ilgus gadus, ar kuru kopā piedzīvoti ļoti daudzi laimīgi un arī skumji brīži, pret šo vīrieti rada cieņu. Viņš aizvien vēlas rūpēties par savu sievu, kā to ir darījis visus šos daudzos gadus, nevēlas, lai vecumdienās viņa būtu viena. Es to novērtēju. Galu galā arī es vairs neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta un neilgojos pēc kopdzīves. Attiecības, kurās sākas ikdienišķas sarunas par to, vai piens vēl ir ledusskapī un kuras sardeles veikalā labāk pirkt — žāvētās vai piena, drīz zaudē savu asumu un tajās palēnām kā pelēka žurka ievelkas rutīna.

Kumoss no sveša galda

Jūs vaicāsiet — vai tad nevari atrast sev brīvu vīrieti? Vai jārauj citai sievietei kumoss no mutes? Nu, nevaru gan... nevaru! Esmu šajā procesā ieguldījusi gana daudz pūļu. Manuprāt, brīvos vīriešus pie mums Latvijā var iedalīt trīs kategorijās: totālie brunču mednieki, alkoholiķi un vienkārši nelietojamie vīrieši. Pēdējā vīriešu kategorija varbūt der sievietēm ar dziļi attīstītām mātes jūtām. Tām, kuras vēlas savu otro pusīti aprūpēt un apčubināt, organizēt viņu atpūtu, nolikt zeķes un kreklu ik rītu pie gultas.

Vai man piespiest sevi iemīlēt stipri apaļīgo, nevīžīgo, bet brīvo Kārli? Vai man piespiest sevi iemīlēt šķirteni Viktoru, kas mirst no garlaicības un to vien gaida, lai es organizēju viņa brīvo laiku? Vai man iemīlēt sievas pamesto Andri, kuram, atvainojiet, vienkārši nestāv? Liela daļa mūsu vīriešu ir izplūduši pašapmierinātībā un līdz ar to arī miesās. Viņi zina, ka kaut kādu sievišķi sev blakus dabūs šā vai tā, tāpēc ir vēderi, kas izspiedušies zem džempera, nekoptas ūsas... Nu nevaru es iemīlēt vīrieti, kas nerūpējas par sevi! Pati esmu vēl tīri glīta, un kam man līdzās tāds nevīža, uz kuru pat paskatīties īsti negribas? Bez tam vēlos dzīvot Latvijā, nevēlos aizprecēties uz tālām, svešām zemēm, kur vīriešu esot vairāk un viņu izvēle plašāka, tāpēc ņemu to, ko dzīve man piedāvā šeit.

Un galu galā — ne jau es Viņu, manu precēto mīļoto, ievilināju savos tīklos, ne es aicināju vai piebūru. Kad pēc iepazīšanās uzzināju, ka Viņš ir saistīts laulības saitēm, brīdi ieturēju pauzi. Bet savā mobilajā telefonā saņēmu mīļas īsziņas, tiku aicināta kopā pavadīt laiku, un... es piekritu. Neliegšos, tieši tobrīd man pietrūka siltu vārdu un mīļu pieskārienu, pēc kuriem alkst katra sieviete. Un tieši to solīja manas jaunās attiecības. Lai gan ar juridiski nebrīvu vīrieti.

Līdz brīdim, kad iepazinos ar Viņu, pa retam satikos ar citu. Viņš stipri lietoja sīvo un līdz ar to viņam stāvēja tikai pa ceturtdienām. Man radās izvēle: brīvs impotents iedzērājs vai precēts, sakarīgs vīrietis, kam ar potenci viss ir O.K.? Nu, protams, ka izvēlējos mīļo un kopto, bet precēto Viņu.