Vēlēties dzīvot pašam savu dzīvi un nepielaist kļūdas ir katra cilvēka spēcīgākā vēlme. Lai to izdarītu, jāatrod laiks sevis paša analīzei, sameklējot brīdi, kad sākās neveiksmju ķēde.
Zelts, ne cilvēks...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzdodot jautājumu, kādi apstākļi izprovocēja šā brīža situāciju, jāatgriežas laikā atpakaļ, mēģinot atdalīt to, kas pakļaujas loģikai, no tā, kas zināms tikai zemapziņai, un jābūt pilnīgi atklātam pret sevi. Atrodot pagrieziena punktu, kas izprovocēja attiecību maiņu, domās šī situācija ir tik ilgi jāskata, līdz tā iegūst jaunu veidolu un tajā vairs nepaliek negācijas.
Kāds normāli situēts un ar dzīvojamo platību nodrošināts kungs labākajos gados ar sludinājuma starpniecību atrada par sevi jaunāku, labā darbā strādājošu, izglītotu sievieti, jo iepriekšējās draudzības bija izplēnējušas, bērni jau lieli, bet vienam dzīvot skumji. Sarunas pa telefonu ar jauno paziņu raisīja savstarpēju interesi, jo viņš nodarbojās ar jogu, prata gatavot ēdienu saskaņā ar ajūrvēdas noteikumiem, mācēja runāt par ezoteriku, bija daudz lasījis, ceļojis un spēja izprast arī sievietes interesējošās tēmas. Ar vienu vārdu sakot – zelts, ne cilvēks.
Pirmajā tikšanās reizē abi aizgāja uz kafejnīcu, lai iepazītos aci pret aci un novērtētu viens otra fiziskos dotumus un pievilcību. Kungs pasūtīja dāmai labāko vīnu, bet sev – glāzi tējas. Dāma pajautāja, vai tikai viņam neesot problēmu ar alkoholu, un tad nu gan uguns bija pakulās. Kungs apvainojās un pajautāja: «Vai tad es izskatos pēc dzērāja?» Sieviete bija spiesta gandrīz vai atvainoties, ka ko tādu pajautājusi, un, protams, teica, ka ne, jo brīvu, tik izskatīgu un labi ģērbtu vīrieti ar sirmiem deniņiem nekādi nevarētu turēt aizdomās par šādu netikumu.
Viņu attiecības kļuva tuvākas, pagāja pāris mēnešu, līdz kādu dienu sieviete atrada mājās savu jau iemīlēto draugu tādā stāvoklī, kādā viņš iekrita ik pusgadu... Sievietes nojauta, pasūtītā tēja un arī iekšējā balss viņu brīdināja jau pirmajā reizē, bet alkas pēc siltuma un mīlestības lika noticēt vārdiem, nevis acīm redzamām vai nojaušamām lietām.
Neviena no vīrieša iepriekšējām draudzenēm neturēja uz viņu ļaunu prātu, jo viņš patiesi bija sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, tomēr redzēt mēnesi garu plostu, kad no saprātīgā cilvēka nekas nepaliek pāri, ir smagāk nekā dzīvot vienai... Ar katru atslēgšanos no dzīves viņš kļuva it kā vājāks, vēl garīgāks un pat it kā caurspīdīgāks, ātri atkopās, izturējās, it kā būtu pārslimojis smagu un pilnīgi nejauši saķertu kaiti un nekad pat sev neatzina, ka attiecību problēma ir viņa vājībā vai, pareizāk sakot, hroniskajā slimībā, kas ar katru gadu progresē, bet spēka kļūst arvien mazāk, toties vīlušos sieviešu, kas ienāk viņa dzīvē, – arvien vairāk.
Varam tikai iedomāties, cik apdomīgas un savām acīm neticošas būs šīs sievietes, satiekot citus vīriešus...