/nginx/o/2018/07/15/9445692t1ha6e9.jpg)
Rutīna ir rūgta realitāte. Arī attiecībās. Taču no kā tad rutīna rodas? Vai tikai ne no tā, ka tajā brīdī, kad mums otrs beidzot ir blakus, mēs to uztveram kā pašsaprotamu lietu un vairs pat nemēģinām kaut ko darīt, lai otram ar mums būtu labi un interesanti? Diemžēl tas attiecināms arī uz seksu.
Kad uzzinām par otra sānsoļiem, tūliņ esam gatavi viņu saukt par nodevēju, bet nepadomājam, kāpēc tā noticis. Attiecības taču veido divi, vai ne? Un ir visai loģiski, ka tad, ja attiecībās sāk rasties tukšumi, cilvēks sāk meklēt, kā tos aizpildīt: vienam tas ir darbs, citam – sekss.
Kurš vīrietis nav iedomājies kā būtu, ja būtu, uz ielas ieraugot slaidas kājas, kuras mazliet piesedz tikai īsi svārciņi. Ja kāds saka, ka tā nav, tad vai nu viņš melo, vai ar viņu kaut kas nav kārtībā. Taču ir atšķirība, kā šī gribēšana tiek arī realizēta. Ja kāds staigā apkārt, domādamas tikai par to, kur un ar ko šodien nokniebties, tad jādomā, ka attiecībās viņam kaut kas stipri nav kārtībā. Te laikam jārunā par mīlestību vai, drīzāk, par tās neesamību.
Bet pati gribēšana jau nemaz nav slikta, drīzāk pat noderīga attiecībās. Es teiktu tā: ja tu mīli savu otro pusīti, tās fantāzijas, kas rodas, ieraugot tos īsos bruncīšus un slaidās kājas, tu realizēsi ar savu cilvēku.
Manuprāt, attiecības pārsvarā ir viens liels kompromiss, kas sastāv no atvainošanās un piedošanas. Taču ir atšķirība, vai piedot to, ka laikus neieradies vakariņās darba dēļ vai tāpēc, ka kaut kur citur bija garšīgākas «vakariņas». Šķiet šeit runa ir par mīlestību un cieņu. Ja nav pirmā, tad nav arī otrā. Un otrādi.
Taču, ko tad galu galā darīt, kad uzzini par otra sānsoļiem? Piedot vai nepiedot? Kā rīkoties? Sarīkot greizsirdības scēnu? Klusēt un neteikt neko? Vai lepni pagriezties un aiziet? Šeit nāk prātā kādā televīzijas šovā dzirdēta frāze par to, ka mīlestību var izmērīt, t.i., mūsu mīlestība ir tik liela, cik mēs spējam piedot. No kā jāsecina: ja mīli, tad arī piedosi. Taču... cik reizes ir jāpiedod? Cik reizes var piedot?!
Domāju, ja abas puses viena otru mīl un ciena, tad, neraugoties pat uz to, ka viens tomēr ir «norāvies», otrs piedos un tas, kurš ir «norāvies», darīs visu, lai otro reizi tā vairs nekad nenotiktu. Taču, ja tas atkārtojas atkal un atkal, jāsāk domāt, ka tā jau ir otra mīlestības izmantošana, paļaujoties uz to, ka gan jau viņš piedos (ja uzzinās).
Kur ir tā robeža, kad to sāk izmantot, laikam gan jāsajūt vai jāsaprot katram pašam un tad jāizlemj, ko darīt tālāk. Taču te jau laikam runa ir par pašcieņu.