Es krāpu un nogalināju...

Mīlējāmies kā apdulluši, mašīnā, pļavā, vasarnīcās — visur. Es ne tikai dzīvoju — es baudīju dzīvi kā vēl nekad agrāk. Sievai pāri nedarīju — mājās nesu visu savu maigumu, rūpējos. Zināju, ka sievu pamest netaisos, tāpēc vainas apziņu pret viņu nejutu. Mīļākā arī zināja, ka sievu pamest netaisos, tāpēc arī tur vainas apziņu nejutu. Svinēju dzīvi.

Līdz nosvinēju. Meitiņa piedzima nedzīva. Tagad liekas, ka nomiršu no vainas apziņas; netieku vaļā no sajūtas, ka tā ir tikai un vienīgi mana vaina, jo darīju pāri visām: gan sievai, gan mīļākajai, gan nedzimušajai meitai. Viņa negribēja dzīvot ar tādu tēvu. Ar sievu par to neesmu runājis, viņa joprojām nezina, ka krāpos. Šis grēks mani vajās visu mūžu.

Komentē psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke:

«Arī pati sieva varētu būt vainīga šajā situācijā. Viņai to teikt, protams, nevar, bet ar to, ka nepārtraukti bija stresa stāvoklī, viņa ir nogandējusi pati savu bērniņu. Mēs taču nezinām, ko viņa domāja grūtniecības laikā, ko vēlēja sev un bērnam, nojaušot, ka vīrs viņu krāpj. Neticu, ka ir sievietes, kas ko tādu nejūt. Arī, ja tas netiek vārdos pateikts.

Visticamāk, tikai kauns un bailes no vīra iespējamā lēmuma lika viņai klusēt. Mēs taču kontaktējamies ne jau ar valodu, bet ar emocijām. Tāpēc pareizāk tomēr būtu bijis laikus atklāt patiesību un izrunāties.»