Stāsti par piedošanu un labiem cilvēkiem

Nekad nepiedošu saviem vecākiem...

Pirms manis viņiem piedzima dēls, mans dvīņubrālis. Viņš nomira deviņu dienu vecumā. Nekad nepiedošu vecākiem, ka viņi savu bērniņu — manu brāli — neapglabāja, bet atstāja slimnīcā.

Reiz, kad biju tīne, tēvs dusmās izkliedza: «Labāk tu būtu nomirusi, nekā mans dēls!» To es nekad neaizmirsīšu un piedot nevarēšu...

Komentē psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke:

«Cilvēks sākotnēji ir aizvainojies uz Dievu, jo viņš mūs ir padarījis mirstīgus. Nevaram piedot, ka esam sodīti ar nāvi. Visvairāk apvainojamies uz Dievu, kad mirst kāds tuvinieks, jo tas liekas šausmīgi netaisnīgi. Īpaši, ja mirst bērni. Bet dievišķā mīlestība atļauj bērnam nomirt, jo viss ir Dieva ziņā — tikai viņam vien zināms, kas šo bērnu gaidītu turpmāk — varbūt šausmīgs liktenis.

Šai gadījumā meitai jāsaprot, ka ne jau uz viņu tēvs kliedza, bet uz savu bezspēcību pasaules kārtībā. Afekta stāvoklī cilvēki var sarunāt ne tādas lietas vien. Varbūt arī tēvs visu mūžu nožēlo savus vārdus, bet neuzdrošinās meitai palūgt piedošanu. Tāpēc abi justos atviegloti, ja tiktu galā — viens ar vainas apziņu, otrs ar aizvainojumu.»

Stāsts par labu cilvēku

Pagājušajā nedēļā nomira mana kolēģe. Pēkšņi, vienā naktī. Viņai bija tikai četrdesmit. Palika trīs bērni.

Viņa bija tik ļoti labs un gaišs cilvēks — daudz tādu nav. Kā mākoņa zelta maliņa. Bērēs, aprunājoties ar citiem dzīvajiem, atzināmies, ka neviens viņai tā arī nebija pateicis, cik viņa laba. Kas no tā, ka tagad par to runājam? Lūk, tas ir nelabojami — es nekad sev to nepiedošu. Vai tiešām jāaiziet tik labam cilvēkam, lai citi aizdomātos — kāpēc? Kāpēc mums tik ļoti žēl labo vārdu un tik izšķērdīgi esam ar ļaunajiem?

Komentē psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke:

«Cik viegli mirt bez emocijām, kādas izjuta šīs sievietes pavadītāji. Kāpēc vecumā cilvēki kļūst vai nu izteikti labāki, vai ļaunāki? Pastiprinās tas, kas ir uzvarējis cilvēkā. Izpratne, ka drīz jāšķiras no šīs pasaules, noņem masku, un cilvēks atļaujas būt tāds, kāds ir patiesībā. Tuviniekiem grūti pieņemt kā vienu, tā otru galējību, jo grūti noticēt tam, kas ar cilvēka apziņu noticis. Tāpēc jāmācās būt labam dzīves laikā, lai norietā nav sava dzīve jānožēlo.»