Ja no drauga aiziet sieva...

Jā, atkal būs runa par Ivaru. Viņa stāstu jau izstāstīju.

Arī darbs Ivaram vairs neejot no rokas. Itālijas darījumu partneris pie telefona gandrīz aizrijās: «Kā — negribat?! Bet es taču jums piedāvāju tieši to, ko jūs visu laiku gribējāt, uz ko gājāt. Tagad tas beidzot ir noticis, bet jūs tas vairs neinteresē?!» Jā, neinteresē. Jo doma Ivaram ir viena vienīgā: Sanita, Sanita, kāpēc tu tā izdarīji? Kāpēc tu aizgāji?

Ivaram ir draugi. Cik var saprast, gudri puiši. Reiz viņi visi bija kopā tur, kur šauj. Tādas lietas neaizmirst. No tādiem draugiem nešķiras. Viņi ir no tiem, ar kuriem satiekas reti, bet labi — pasēž, paklusē, kopā noskatās futbola spēli, varbūt pasvīst uz trenažieriem. Ja tev ievajadzēsies naudu, viņi aizdos, dokumentiņu pretī neprasot. Tāpat kā tu viņiem.    

Tagad tā ir Ivara atbalsta grupa. Tā viņi paši Ivaram teikuši: tava atbalsta grupa... Un nu draugi zvana katru vakaru.

Ja Ivars lietotu alkoholu, būtu vienkāršāk — samestu kārtīgi pa lampu, varbūt pat izraudātos draugiem uz pleca un no rīta jau mazliet vieglāku sirdi ietu tālāk. Taču Ivars nedzer. Un savas bēdas viņš negrib apspriest «klubiņā», kaut arī tie ir viņa tuvākie draugi.

Tad ko tagad ar viņu darīt? Ļaut ciest vienatnē, vēl, nedod Dies’, kādas muļķības sastrādāt? Pirmajās dienās, kad Ivars uzzināja, ka viņa sievai Sanitai ir mīļākais, viņš pat gribēja to nosist... Un, kas zina, varbūt būtu to izdarījis, ja būtu viņu atradis. Ivars jau dzinās pakaļ Sanitas automobilim, kad viņa brauca pie sava mīļākā. Ja būtu viņu izsekojis... Oi, oi! Cik labi, ka Sanitas auto bija ātrāks, bet Ivaram izbeidzās benzīns...

Pēc tam viņš gribēja nolīgt detektīvus. Visu biroju! Lai atrod vienas dienas laikā. Tūdaļ! Nekavējoties! Par laimi, Ivaram pietrūka skaidras naudas. Bet draugi šoreiz neaizdeva. Šī nu bija tā reize, kad viņi Ivaram atteica. Uzsita uz pleca un teica: «Atdziesti, vecīt! Mēs negribam tev nest paciņas uz cietumu.» Tā pirmā — vistrakākā — diena bija garām, un nākamajā rītā viņš tiešām jau bija mazliet atdzisis. Vismaz tik daudz, lai saprastu — Sanitu neviens nespiež un ar varu svešā gultā nedzen, tā ir viņas pašas izvēle.

Vakar atkal zvanīja draugi: «Varbūt nedēļas beigās aizlaižam uz copi? Runā, ka Latgalē jau esot kaut kas līdzīgs ledum...» Ivars zina, ka tās atkal ir «atbalsta grupas» aktivitātes. Braukt vai nebraukt? Vai tā ir viņa žēlošana vai tikai draudzīgs žests?

Ko lai viņš tagad atbild? Varbūt patiesi — braukt uz copi?...