Citāda platoniskā mīlestība

Jā, platoniska mīlestība pastāv – tā ir skaista... un sāpīga arīdzan. Mans stāsts sākās apmēram pirms 4 gadiem, kad, vēl studente būdama, dzīvi ķēru aizgūtnēm, nedomājot par sekām.

Nezinu, vai to, ko jūtu, var saukt par platonisku mīlestību, jo vārdu salikums «platoniska mīlestība» man asociējas ar kaut ko šķīstu, cēlu, kas varbūt nav šajā stāstā, par kuru runāšu, taču zināma deva no tā, ko dēvē par platonisku mīlestību, tajā visā tomēr ir. Iespējams, ka savdabīgā veidā tā pat sastāda lielāko daļu no šīm attiecībām..

Nevēlos iedziļināties sīkumos, kaut arī apzinos, ka tieši šie sīkumi ir mūsu attiecību pamatā. Kāpēc nevēlos iedziļināties? Jo nevēlos uzklausīt psiholoģiskus padomus. Man tie nav vajadzīgi, es pati visu labi zinu un saprotu, kas šajās attiecībās bija galvenais, kur bija uzrāviens, kur buksēšana un kur nenostrādāja bremzes..

Mums tas nebija tipiskais attiecību modelis, kurā puisis satiek meiteni, iemīl to, pēc tam jau tas viss aiziet līdz fiziskām izpausmēm un gala rezultāts ir tāds, kāds tas bijis mūsu mammām, omītēm un vecvecomītēm.

Mums bija avangards — modernais modelis: vispirms gulta, tad nicinājums par to, ka vispirms bija gulta, tad atkal savstarpēja tieksme vienam pēc otra, jo, iespējams, saskatījām viens otrā kaut ko gaišu, saistošu. Tad atkal — dusmas, aizvainojums, greizsirdība, scēnas. Pēc tam atkal apskaidrība un atklāsme, ka patiesībā jau tas gaišais, ko redzu viņā, ir stiprāks par visu citu. Un tā tas turpinājās un turpinājās, līdz platoniskais ņēma virsroku.

Es biju nepacietīga, viņš — pārāk kategorisks, es biju pārāk mīkstčaulīga, viņš — pārāk nosodošs, es biju par strauju, viņš par piesardzīgu, es gribēju kā labāk, un viņš — tāpat, tikai mums nesanāca.

Tomēr jūtas nav zudušas, vismaz man... Viņam tagad ir bērns no citas sievietes. Man nav zināms, vai viņš to sievieti mīl. Necenšos vairs sevi lieki apgrūtināt ar informāciju, kura, skaidri zinu, mani sāpinās. Es cienu viņa izvēli, kaut arī tā mani pazemo (vismaz tā es jūtos), jo es viņu mīlu tieši tādu, kāds viņš ir. Un viņš ir pats labākais! Vismaz priekš manis.

Patiesībā man liekas, ka katrās attiecībās, kurās ir mīlestības dzirksts, ir šis fiziskais un garīgais aspekts. Platoniskā mīlestība, manuprāt, ir šī garīgā aspekta galējā izpausme — kad tu otru spēj pieņemt un mīlēt tieši tādu, kāds viņš ir, neidealizējot un nenoniecinot tāpēc, ka viņš tevi nemīl tikpat stipri, vai tāpēc, ka viņš gluži neatbilst tavam priekšstatam par ideālo..

Ideālā nevar iemīlēties, pēc ideāla tiecas. Iemīlas cilvēkā. Cilvēkā, kas tev ir blakus, kurā tu saskati šo savu ideālo. Un tas arī ir tas platoniskais attiecībās!
Nezinu, kāpēc, bet mēs tik daudz enerģijas iztērējam, cenšoties pārveidot otru, ka aizmirstam par sevis pārveidošanu, jo tam gluži vienkārši nepietiek laika. Mēs lieki tērējam enerģiju spēlē, ko saucam par attiecībām.

Viņš mani nespēja pieņemt. Nespēja iemīlēt tādu, kāda esmu, un es viņu par to nenosodu un neturu ļaunu prātu. Tikai ar pēdējo SMS es liku saprast, ka viņš man ir kas ļoti īpašs, par spīti mūsu pilnīgi neveiksmīgajiem attiecību mēģinājumiem.