Viņš krāpj viņu. Viņa krāpj viņu. Latvijas sabiedrībā tik ierasta situācija. Šoreiz runāsim par — Viņš krāpj Viņu.
Metiet akmeni — es pati ļauju sevi krāpt!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzas neuzticīgo vīru sievas gadiem ilgi piecieš savu likteni, tomēr neizbeidz attiecības ar vīrieti, kurš dara viņām pāri. Sievietes savus neuzticīgos vīrus velk kā nastu, kura spiež plecu, bet no kuras tomēr žēl atvadīties. Kāpēc? Kāpēc sieviete ļauj sevi pazemot un sāpināt? Vai te vainojama latviešu sievietes mentalitāte? Varbūt gadsimtu gaitā mainījušās ģimenes vērtības un poligāmiska ģimene kļuvusi par normu?
Lūk, divu sieviešu stāsti, kāpēc viņas ļāva sevi krāpt.
Ineta:
«Tolaik es biju pavisam cita sieviete — gribēju būt laba skolotāja, laba māte un laba sieva. Pirmās divas lomas man sanāca tīri labi, bet trešā — ne visai veiksmīgi. Biju pavisam aizmirsusi, ka esmu arī sieviete. Manī bija pārliecība, ka mans vīrs citās sievietēs meklē to, ko es nespēju dot.
Tajā pašā laikā uzskatīju, ka ģimene ir liela vērtība un tā ir jāsaglabā par katru cenu. Gaidīju, kad vīrs, izdauzījies ar citām, nāks pie manis un puikām. Mājās mums nebija nekādu strīdu. Draugi vēl visādi centās noturēt mūs abus kopā, bet tad viss sabruka. Vīrs sāka dienesta romānu. Sapratu, ka nevaru spēkoties ar sievieti, kura visu dienu ir viņam līdzās. Šāda dzīve man beidzot vienkārši piegriezās!
No mūsu gultas viņš aizgāja uz viņas gultu. Lai gan sekss mums bija ļoti regulāri — reti kuru dienu nebija. Tieši seksa trūkumu vīrieši bieži vien min kā iemeslu krāpšanai, bet šī nebija tā reize. Naudas gan mums bija maz, un viņam to vienmēr gribējās vairāk.
Tagad, dzīvojot kopā ar citu sievieti, viņš skrien īsā pavadā. Tai sievietei naudas netrūkst, un viņa ir nopirkusi šo vīrieti.
Es savām draudzenēm pārmetu, kāpēc viņas neteica man agrāk, ka vīrs mani jau sen krāpj? Viņas man atbildēja pretī: «Vai tobrīd tu to būtu sadzirdējusi?» Laikam jau nebūtu, būtu mēģinājusi viņu attaisnot. Nu sēž latviešu sievietēs tas Blaumaņu Kristīnes sindroms, sēž...»
Aiva:
«Veselu gadu cietu, pārdzīvoju, ka vīrs mani krāpa ar citu sievieti, visu piedevu, bet pēc gada viņš vienalga pie tās citas aizskrēja pavisam. Domāju, ka man arī pašai vajadzēja iegādāties mīļāko, tad vīrs nekur nebūtu aizskrējis. Bērnu dēļ vajadzēja saglabāt ģimeni. Arī vientulības sajūtas dēļ svētkos vīrs ir vajadzīgs.
Ja jau mēs, sievietes, savus vīrus nemīlētu, tad vienkārši atdotu citām, bet par savu vīrieti ir jācīnās. Vinnētāja ir tā, pie kuras vīrs noturas līdz mūža galam. Pēc gadiem svarīgas kļūst citas vērtības. Ar mīļāko vīrietim ir tikai sekss, bet vakarā viņš dodas uz savām mājām, pie savas ģimenes. Uz šīs zemes mēs esam nākušas mācīties pacietību. Tā ir visgrūtāk apgūstamā māksla, un vīri krāpēji mums palīdz to iemācīties.»
Atkal un atkal tas, kam pāri nodarīts, mēģina iebāzt skabargu otra acī, lai paša baļķis nedaudz smukāk izskatītos. Ja viss būtu tik vienkārši... Ar to tikai gulēšanu un pieburtajām pavadiņām. Un arī ar pašām Lieliskajām sievām, kuru vīri nez kāpēc tomēr krāpj, un gadās, ka neatgriežas, — par labu tām, ar kurām tikai guļ.
Dzīve ir dzīve, un laulība, kā zināms, nav Paradīzes dārzs. Šoreiz es vairāk domāju par tiem gadījumiem, kad vīri apzināti krāpj savu sievu, zinot, ka nevēlas pārtraukt laulības saites, un domāju par sievām, kuras to pieļauj.
Laikam jāpiekrīt, ka lielā mērā šajā situācijā vainojama latviešu sieviešu mentalitāte — piekāpība, lēnprātība, padevība, bailes palikt vienai un nesastapt citu vīrieti. To ļoti labprāt izmanto vīrieši. Viņi ir mūsu — sieviešu — spogulis.
Kāpēc gan neizmantot iespēju pavadīt laiku ar divām sievietēm, ja viņas abas — mīļākā un sieva — akceptē šo attiecību veidu? Sievai tiek materiālās rūpes, kopīgas rūpes par bērniem un mazbērniem, kopīgi draugi un iekārtots miteklis. Ar mīļāko — iespēja izbaudīt sen nebijušu sajūtu skurbuli, trauksmainus piedzīvojumus, kaislīgu seksu un straujus sirdspukstus. Mīļās sievietes, vīrieši ir tādi, kādus mēs pašas viņus esam izlaidušas.
Arī es zinu, kas ir atkarība no attiecībām, kad tu esi tik ļoti pieķērusies savam vīrietim, staigā aizmiglotām acīm un tik ļoti gribi ticēt, ka viņš reiz mainīsies. Es nezinu, kas ar mums, sievietēm, šajos brīžos notiek? Kāpēc mēs neticam tam, ko saka prāts, un izvēlamies ciešanu un sāpju ceļu? Un es nezinu, kas notiek ar vīriešiem, kam patīk redzēt sievieti sev līdzās ciešam? Pat divas.
Lai cik datorizēts un visādi citādi modernām tehnoloģijām piesātināts ir šis laikmets, es vienmēr bēgšu no sabiedrības, kurā tiek runāts par dzīvniecisku kopošanos, izklaides un kādu īpašu sajūtu ķeršanas nolūkā.
Arī 21. gadsimtā, 22. gadsimtā un citos gadsimtos (ja man būtu lemts tos piedzīvot!) es pastāvētu par attiecībām, kurās pastāv jūtas, abpusēja mīlestība un rūpes vienam par otru. Tikai tādas attiecības spēj sniegt patiesu gandarījumu. Žēl, ka ir cilvēki, kas šo Dieva doto dāvanu — mīlēt otru kā sevi pašu — nespēj novērtēt un iznieko sīkās drumstalās. Pēc tam sūdzamies, ka dzīve nav tāda, kādu vēlamies!