Vēl nejautrākas sarunas par meža zvēriem

Lapsa bija ļoti viltīga. Viņa jebkuru varēja apmuļķot. Kad viņai tas izdevās, viņu nesita. Bet reizēm viņai neveicās, un tad viņu sita. Sita visi meža iemītnieki. Un šādos gadījumos viņa nevarēja nevienu apmānīt. Grūti mānīties, kad tevi sit. Vienreiz viņu sita līdz nāvei.

Meliem īsas kājas.

Kuilis bija liels, spēcīgs un briesmīgs. No viņa baidījās. Tāpēc viņu sita tikai barā, kad bija visi kopā pret viņu vienu. Vai arī vienkārši meta viņam ar akmeņiem. Kuilim tas ļoti nepatika. Tāpēc viņš vienu nakti noslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Vairs kuilis akmeņus neslēpa.

Nenēsā akmeni azotē.

Āzis bija ne labs, ne ļauns. Viņš vienkārši bija āzis. Viņš blēja. Un viņam baidījās sist. Bet ar savu blēšanu viņš visiem apnika. Tāpēc viņu nosita. Jo citādi viņš būtu nodzīvojis un blējis līdz sirmam vecumam. Varbūt. Kad āzis nomira, lācis stipri raudāja. Tāpēc, ka klusībā mīlēja āzi.

Mīlestība ir akla. Kā kurmis.

Ezītis bija mazs un ass. Viņš durstījās. Viņš nebija ļauns, tāda bija viņa daba. Tāpēc viņam sita pa vēderu. Ezītim tas nepatika, un viņš noskuva savas adatiņas. Pēc tam viņu sita tāpat kā citus.

Grūti būt tādam kā visi.

Sesks bija gandrīz kā zaķis. Tikai šausmīgi smirdēja. Viņam bija slikta smaka. Viņu sita tikai celofāna maisā. Tad smaka bija nedaudz mazāka. Vienreiz seskam bija dzimumdiena. Viņš saaicināja visus zvērus, jo bija skops un gribēja ļoti daudz dāvanu. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu celofāna maisu un šausmīgi piekāva. Laikam viņam tajā maisā nebija gaisa, un viņš tur nosmaka. Tā arī viņu apglabāja. Ar visu maisu. Ļoti dziļā mežā. Tāpēc, ka beigts sesks smirdēja vēl vairāk. Atnāca ļoti dziļā meža zvēri un visus ļoti stipri piekāva. Viņiem nepatika beigtā seska smaka.

Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā.

Kāmis arī bija ļoti skops. Un bagāts. Ja viņš ar savu bagātību dalītos, varbūt viņu nesistu tik stipri. Bet viņš bija ļoti skops. Par to viņu briesmīgi sita. Un šā kā tā viņam nācās dalīties. Un viņš šausmīgi raudāja.

Bagātie arī raud.

Lauva bija zvēru karalis. Viņš valdīja mežā. Karaļus sist nav brīv'. Tāds ir likums. Bet zvēri likumus sen bija aizmirsuši. Zvēri sita lauvu. Ne par ko. Vienkārši tā šajā mežā bija pieņemts.