Maoru leģendu kaislīgais vilinājums

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Jānis Vējiņš

Īpaši vilinošas man bērnībā šķita tās pasakas, kas nebeidzās ar tik banālo «viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi līdz mūža galam». Bija sajūta, ka tajās ir kaut kas mazliet biedējošs un aizliegts.

Šoreiz — par Jaunzēlandes maoru sieviešu un vīriešu attiecībām. Šīs leģendas un stāsti ir no tiem, kas man patīk.

Skūpsti — ar deguniem

Izglītotās civilizācijas pārstāvji Rietumu pasaulē par maoru tautu zina visai maz. Varbūt tikai to, ka šī tauta dzīvo kaut kur Jaunzēlandē un skūpsta vietā patrinas ar deguniem. Visspicākie prāti zinās teikt, ka britu mūziķa Robija Viljamsa vīrišķīgo ķermeni rotā sarežģīti tetovējumi, kas aizgūti no maoru kultūras mantojuma. Starp citu, maoru tetovējumi ir arī bokserim Maikam Taisonam.

Varbūt vēl kāds būs dzirdējis par maoru leģendām, kas noteikti ir pārpilnas mežonīgas vardarbības, bet attiecībā pret sievietēm — ar vāli pa galvu, aiz matiem un alā iekšā!

Tas arī laikam būs viss. Tik aprobežotas ir mūsu zināšanas par šo tautu, tās kultūru un cilvēku savstarpējām attiecībām, kas, vērtējot no tālienes, šķiet reibinoši eksotiskas savas nesamākslotības un īstuma dēļ.

Ne smakas no pelnrušķēm sērdienēm

Tagadējo maoru senči ieradās Jaunzēlandē pirmā un otrā gadu tūkstoša mijā. Maoru tauta, pirms pārcēlās uz Ao Tea Roa — Garo Balto Mākoni, kā viņi nodēvēja Jaunzēlandi, — dzīvojuši Havaiki zemē. Zinātnieki uzskata, ka mistiskā Havaiki zeme, no kurienes atnākuši senči, kā arī atpakaļ dodas mirušo dvēseles, ir pilnīgi reālas salas — Havaju salas, centrālā Polinēzija — Taiti salas. Starp citu, skaisto nosaukumu Ao Tea Roa vietējie iedzīvotāji, ne tikai maori, lieto arī tagad.

Maoru tautai nebija rakstības. Tāpēc mutvārdu daiļrade bija ne tikai bērnu izklaidei domātas muļķības, bet iespēja apzināties savas tautas saknes un saprast, kas tu īsti esi. Maoru teikas un leģendas šajā ziņā ir neaizstājama lasāmviela. Arī vīrieša un sievietes attiecību skaidrojuma ziņā. Teikās un leģendās aprakstīts, kā dieviem, mistiskām radībām, varoņiem un parastajiem cilvēkiem nākas tikt galā ar tādām kaislībām un savstarpējo attiecību problēmām, par kurām mūsdienu psihologi bažīgi pašūpotu galvu.

Polinēzijas spartieši

Pirms eiropieši (sākot no 1642. gada holandieša Abela Tasmāna vadībā) uzkrita maoriem uz galvas gluži kā mēris, viņi nebūt nebija primitīva tauta. Lai arī dzīvoja it kā mežoņiem raksturīgās kopienās, kur bija savi augstmaņi, burvji, karotāji, vidusslānis un, protams, arī vergi — lielākoties karagūstekņi. Maori bija izcili zvejnieki, zemkopji, mednieki, karotāji un koktēlnieki.

Tas, kā viņi okeānā zvejoja zivis, ir patiesi fantastiski. Daži tīkli bija līdz pat pusotru kilometru gari. Lai tādu dabūtu krastā, bija nepieciešams perfekti saskaņots līdz pat piecsimt vīriešu darbs. Visi darbarīki bija tikai no dabā iegūstamiem materiāliem: augu šķiedrām, akmens, koka, kaula. Nereti arī no cilvēku kauliem.

Maoru kokgriezumi, kas tika darināti tikai ar akmens rīkiem, ir ne tikai izcili skaisti, bet arī tehniski sarežģīti. Dažs labs mākslas darbs bija pat līdz sešiem slāņiem dziļš, smalks lietišķās mākslas šedevrs. Nepārspējami ornamentu ziņā, līdzīgi kā kokgriezumi, ir arī maoru tetovējumi. Ornamenti ir līdzīgi: sarežģītas spirāles, viļņainas līnijas, stilizēti augi, dzīvnieki, teiksmainas būtnes...

Katra ciemata centrā slējās vairākas sabiedriskās ēkas. Tās būvēja no masīviem koku stumbriem un rotāja ar sarežģītiem kokgriezumiem. Vienā visa kopiena noturēja visus sev svarīgākos rituālus, citā — mācīja jauniešiem amatus. Bija arī ēka, kur rīkoja svētkus. To dēvēja par izpriecu namu. Arī tagad maoru ciemos, kur godā senču tradīcijas, ir līdzīgas īpašās sabiedriskās ēkas. Gan kokgriešanas, gan citas tradīcijas, piemēram, rituālās dejas, ir dzīvas līdz pat mūsdienām.

Izsenis visus svarīgos jautājumus maori risinājuši, kopīgi pārrunājot problēmas. Ja nekas visus apmierinošs nesanāca, cilts burvis vai virsaitis varēja atrisināt problēmu, uzliekot tabu — liegumu. Tabu uzlika ēdamām lietām, sadzīves priekšmetiem, rīcībai vai cilvēkiem. Tam, kurš aizliegumu iedomājās pārkāpt, draudēja pat nāve. Tabu uzlikšana pati par sevi jau varēja būt sods. Biežāk gan tabu bija vajadzīgs, lai ļaudis no kaut kā pasargātu. Piemēram, pēc tam kad maoru tautai piederīgajam tika veikta tetovēšana jeb tā moko, sekss un cieta pārtika, kamēr sadzija rētas, bija tabu.

Vēsturnieki atzīst, ka nenoliedzami tieši salas klimats un dzīves apstākļi izveidoja maoru raksturu. Dažreiz maorus dēvē arī par Polinēzijas spartiešiem, jo viņi ir taisnīgi, vīrišķīgi, atklāti un drosmīgi cilvēki.

(Fragmenti no raksta.)

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu