Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9837883t1h99eb.jpg)
Rietumu pasaulē par maoru tautu zina visai maz. Varbūt tikai to, ka šī tauta dzīvo kaut kur Jaunzēlandē un skūpsta vietā patrinas ar deguniem. Šoreiz — par Jaunzēlandes maoru sieviešu un vīriešu attiecībām.
Mīlestības līkloči
Tradīcijas un ģimene — tas ir labi, tomēr var sanākt arī ziepes. Maoru tradīcijas pieļāva, ka ģimene var arī nebūt konstanta, nemainīga vērtība, jo visādi jau var gadīties. Tomēr vajag turpināt rūpēties par tiem, no kā aiziet.
Cilvēki centās būt iecietīgi pret savējiem. Augstmaņi atļāvās vairākas sievas, jo varēja viņas un daudzos bērnus uzturēt. Vecāki noteica bērniem precību kandidātus. Tomēr jaunieši varēja arī atteikties no laulībām ar to, kurš nepatīk, kā arī vēlāk šķirties. Kā jau jebkurā sabiedrībā — gadījās visādi.
Bērni no iepriekšējām laulībām
Apprecot sievu ar astīti, jebkuram vīrietim jāpārdzīvo pretrunu gūzma. Tā tas bijis aizlaikos, tā tas ir arī tagad. Tomēr katram vīrietim tā var gadīties — jaunavu visiem var arī nepietikt. Neviens arī nav pasargāts no iemīlēšanās sievietē, kurai vairs nav padsmit gadu. Dzīve taču ir gara.
Senči maoriem nodevuši gudrību: ja mīli, tad uzticies, pieņem otru tādu, kāds viņš ir, tad viss būs labi!
Uzticies vīram!
Viena no aizkustinošākajām maoru leģendām ir tā, kas patiesībā stāsta par sievietes bailēm no dzemdībām un to, kāda ir vīra loma šajā procesā. Turaki-hau, pārdabiskā būtne, kas bija precējusies ar zemes vīrieti, gaidīja bērnu.
«Vai-rangi uzcēla sievai māju uz zemes. Viņam par pārsteigumu, drīz ieradās sievas radinieces ar veltēm. Viņas bija atnesušas obsidiāna plāksnes, drānas un linu šķiedras... dāvanas domātas bērnam, kas dzims.
— Bet kāpēc viņas raud?
Turaki-hau pārsteigta palūkojās uz vīru.
— Viņas skumst par manu nāvi.
— Kāpēc gan tev būtu jāmirst?
— Vai tad tu nezini, ka nav dzimšanas bez nāves? Kad pienāks laiks, radinieki atgriezīs mani vaļā un izņems dzīvo bērnu, bet es nomiršu. Tāpēc jau atnestas asās obsidiāna plāksnes.
Vai-rangi smaidīdams apskāva sievu.
— Varbūt tāda bija jūsu paraža agrāk, — viņš teica, — bet es tev parādīšu ko citu. .. Uzticies man, Turaki- hau, un jūs abi — gan bērns, gan tu — paliksiet dzīvi! Dzemdību sāpes būs lielas, taču nebūs neciešamas un ilgas arī ne. Un tās aizmirsīsies priekā, kad tu turēsi savu dzīvo bērnu pie krūts.»
Tas, ko un kā izdarīja Vai-rangi, varbūt pat nav tik svarīgi, kā tas, ko viņš pateica sievai. Leģendā vīra un sievas, kura ļoti baidās dzemdēt savu pirmo bērniņu, saruna ir krietni garāka.
Runa ir par to, kā starp diviem cilvēkiem izveidojas garīga intimitāte. Tomēr viņu laimei nebija lemts būt mūžīgai. Turaki-hau bija mūžam jauna un nemirstīga, bet Tura — mirstīgs cilvēks.
«Tura piecēlās un divas dienas raudāja par savu dēlu, pēc tam Turaki-hau tikpat ilgi raudāja par vīru, jo zināja, ka viņš viņu atstās.
— Neej prom no manis! — viņa lūdzās. — Es rūpēšos par tevi, kad būsi vecs, un mūsu mīlestība nezudīs.
— Nē. Tā nevar. Uz guļampaklāja vecums nesaderas ar mūžīgo jaunību. Es iešu projām tagad, vīra spēku briedumā, lai atmiņas par manu mīlestību paliek allaž ar tevi.»
Leģenda ir skumja. Tura, ilgodamies pēc tās, ko mīlēja, vientulībā gaidīja nāvi. Tomēr viņa dēls uzmeklēja tēvu. Tika pagatavota kaste, kuru izklāja ar papardēm un smaržīgām zālēm, lai Turas vecajiem kauliem būtu mīksta guļa.
«Tā Tura, gulēdams un skatīdamies pazīstamajās zvaigznēs, atgriezās mājās, kur cilvēki pieaug par vīriem, pamazām noveco un iet nāvē, kas ir dzīvības sākums.»
Maoru tauta radījusi skaistas, diezgan baisas, filozofiskas un dziļi cilvēcīgas teikas un leģendas, kas pieaugušajiem atklājas pavisam citādi nekā bērniem. Pieaugušajiem tās ir pat noderīgākas. Jo kas gan cits ir cilvēka dzīve, kā vien nemitīga izejas meklēšana no apstākļu sarežģītajām vai paša radītajām savstarpējo attiecību problēmām...
(Fragmenti no raksta.)