Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9849538t1h948e.jpg)
Var izlietot lielu naudu par kvalitatīvi uzceltu māju, bet neparedzēt pareizu ēkas fasādes aizsardzību pret laika un klimatisko apstākļu iedarbību. Nolobījusies vai izbalējusi, pelējuma skarta vai vienkārši neapdarināta ēkas ārpuse — tā ir ļoti bēdīga ainava.
Temperatūras maiņa, mitruma mainīgums, lietus, vējš, ultravioleto staru iedarbība, ekoloģiski piesārņota apkārtējā vide, pelējumu sēnītes virsmas bojājumi — tas ir nepilnīgs ēkas ārpuses slimību pārskaitījums. Tieši tāpēc tās aizsargāšana daudziem cilvēkiem kļūst par milzīgu jautājumu, kas jāatrisina.
Lielāko daļu «fasādes problēmu» var atrisināt ar drošu, kvalitatīvu apdari. Plašas iespējas rod aizsargājoši dekoratīvie laku krāsu materiāli. Tie ne tikai nodrošina ilggadīgu aizsardzību pret graujošajiem laikapstākļiem un apkārtējās vides iedarbības, bet arī izpilda estētisku darbību.
Pati svarīgākā mēraukla fasādes materiālu kvalitātes novērtēšanai ir:
• laba pielipšana (adhēzija);
• gaisa un klimata izturība;
• gaismas izturība,
• krāsas toņu izturība pret izbalēšanu ultravioleto staru iedarbībā;
• spēja droši aizsargāt sienu virsmu no ūdens iekļūšanas un mitruma, bet tajā pašā laikā spēja nodrošināt ūdens un ūdens tvaiku daļiņu iespiešanos otrā vielā (difūziju), tas ir, ēku ārējām sienām ir jāelpo.
Kāpēc tas tik svarīgi? Pamatnes pārliekais mitrums — tas ir galvenais iemesls vairumā minerālo virsmu bojājumu. Porainā sastāvā iesūcas mitrums ūdens tvaiku un ūdens veidā. Sasalstot ūdens tilpums izplešas un saplēš pamatni. Savukārt iekšējā gaisa mitrums caur plaisām lielos daudzumos var iesūkties sienā kopā ar gaisa plūsmām. Šajā gadījumā pamatne sasalst un atlupinās krāsa, bet ūdens tvaiki, kuri atrodas apkārtējā gaisā, uzkrājas uz ārsienas aukstās virsmas.
Ārsienu aizsardzības neveiksmes iemesli ir:
• nepareiza virsmas pirmsapstrādes sagatavošana;
• nepareiza ārsienu apdares materiāla izvēle;
• tehnoloģiskās kļūdas, kuras pieļauj, uzliekot sistēmas materiālu.
Pēc tam kad tiek noteikts virsmas veids, tieši tās raksturīgā savdabība nosaka prasības, kuras izvirza laku krāsu materiālam — svarīgi tās sagatavošanai pirms klājuma uzlikšanas. Mērķis — tīrīšana, attaukošana, nostiprināšana, virsmas ārējā izskata uzlabošana un krāsas laba pielipšanas (adhēzijas) paaugstināšana. Jebkuras virsmas bojāšanās gadījumā ar sēnīti, pelējumu, sūnaugiem vai ēdēm ar īpašiem līdzekļiem vajag veikt dezinficēšanu. Tālāk atkarībā no virsmas veida vajag izraudzīties laku krāsu materiālu.
Minerālajām virsmām piemīt īpašība, samazinoties temperatūrai, uzsūkt mitrumu, bet paaugstinoties — atdot to ūdens tvaiku veidā. Tāpēc šādām virsmām ārsienu krāsām jābūt tvaika caurlaidīgām un ūdens izturīgām. Krāsas, kuras neļauj ēkas ārsienām elpot, dod iespēju uzkrāt mitrumu iekšpusē, kas veicinās pašu minerāla pamata sagraušanu. Vecās ķieģeļu celtnes, kuras ir apmestas ar blīvu cementa apmetumu un pārklātas ar vāji elpojošām caurlaidības krāsām, zem apmetuma pārvēršas par izburbējušu, irdenu masu. Nokrāsojot minerālās virsmas betona veidus, iespējama pamatnes augšējā slāņa atsārmošana, kas veicina metāliskā stiegrojuma sagraušanu. Izmantojot sārmu izturīgās dispersijas krāsas, ārsienu krāsojums tiks pasargāts no izbalēšanas, no plankumu parādīšanās, bet betona pamats — no sagraušanas.
Koka virsmas ir pakļautas sarozei, spēcīgi piesūc mitrumu, ir ugunsnedrošas un tās bojā sēnītes un pelējums. Šajā gadījumā liela nozīme ir krāsu elastībai un ūdens izturīgumam. Tādēļ agrāk koku krāsoja ar eļļas krāsām, jaucot ar dabīgo olifu (pernicu). Pašlaik to ar lieliem panākumiem aizstāj dispersijas materiāli, piemēram, krāsainā lazēšanas antiseptika, akrila emalja un lakas, kurām piemīt lieli elastības un mitruma izturības rādītāji, un tie ir nedegoši.