Lailai ir 27 gadi, vasaras beigās viņa precēsies ar vīrieti, ar kuru pirms diviem gadiem iepazinās klubā.
Vēstulēs dzirksteļoja romantika...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Statistika:
• internetā sarakstījusies ar četriem vīriešiem;
• četri aicināja uz randiņu;
• reāli aizgāja uz vienu randiņu;
• ar 0,5 puišiem izveidojās attiecības.
Pirms. Vienas nelielas kļūdas dēļ!
Viņš nejauši bija «pārrakstījies» un atsūtījis man kaut kādus savus darba dokumentus. Painformēju nevērīgo sūtītāju par kļūmi, un tā sākās mūsu sarakste.
Uzreiz bija skaidrs, ka puisis ir ļoti romantisks — katru rītu «labrīt», katru vakaru «arlabunakti», komplimenti un visādi saldi vārdi. To visu šodien atceroties, smiet vien gribas, aizspiest ar plaukstu muti un ņirgt: «Sviests kaut kāds!», bet tās tirpas pa visu muguru tik un tā vēl aizvien jūtamas.
Vairākus mēnešus sarunas virzījās ap to, ka vajadzētu satikties, bet, kā jau romantiķis, viņš neuzdrīkstējās tiešā veidā pateikt: «Nu satiekamies!?» un sabrucināt visas skaistās ilūzijas (tā es šodien skaidroju viņa vilcināšanos). Reizēm viņam likās, ka mēs jau esam tikušies: «Vai tikai tā nebiji tu, kas šorīt no rīta uz Valdemāra ielas stūra man uzskrēja virsū, pasmaidīja un aizskrēja tālāk prom?» Citreiz viņš rakstīja visādas divdomības, it kā gribēdams pateikt, ka ir mana kārta pašai pieteikties uz pirmo randiņu: «Šodien gan tāds skaists, bet bez sava gala vientuļš vakars padevies...»
Bet es tēloju galīgi neaptēstu un neattapīgu arīdzan. Līdz beidzot vienā saulainā rudens dienā viņš paziņoja: «Laiks ir pārāk skaists, lai mācītos, strādātu vai nīktu istabā. Saki, kur man jābūt, un es braucu tev pakaļ!» Ātri nosūtīju viņam savu adresi un kā aizsvilusies nesos mājup no bibliotēkas. Žigli vajadzēja saposties.
Lūk, pienāca arī tā stunda. Kājas trīcēja, zināju, ka viņš jau piebraucis un gaida uz ielas. «Tu mani uzreiz pazīsi,» viņš teica. Mēs bijām apmainījušies ar divām neveiksmīgām fotogrāfijām...
Gāju gar mūra sētu un gar stūri pamazām iznira viņa mašīnas aprises — vispirms bagāžnieka durvis, tad pakaļējais ritenis, tad aizmugurējās durvis un tad... stāvēja viņš, atspiedies pret durvīm. Garš!
Tāds bija mans pirmais priekšstats. Biju iztēlojusies visvisādi, kā varētu noritēt šis pirmais randiņš. Un, lai ko domātu, nospriedu, ka nekas nevar neizdoties, ja vien cilvēks būs runātīgs un sabiedrisks. Un bija ar’! Braucām dziedādami pie dabas krūts — staigāt pa Līgatnes takām. Pļāpājām, flirtējām, vāvuļojām visu ceļu. Iecerētās pastaigas beidzās ar sēdēšanu uz viena pavisam konkrēta akmens, pavisam konkrētā vietā un runāšanu.
Viss bija labāk, nekā varēja vispār iztēloties. Galu galā izrādījās, ka viņš par šo randiņu bija ne mazāk uztraucies kā es, un tagad divi akmeņi no divām sirdīm bija ar smagu blīkšķi nokrituši.
Pēc. Un bija arī otra kļūda
Pienāca vakars, un viņš veda mani uz māju pusi, bet visa šī aizvadītā diena bija tik dzirksteļojoša un zeltaina, ka likās — būtu nepiedodami muļķīgi viņam tagad palūgt pieturēt pie krūmiem un ļaut man pačurāt. Tad ar visu romantiku būtu čuššš.... Tā es cietos, skaitīju gandrīz katru krustojumu mājupceļā, bet puisis tik smaidīja, dungoja dziesmām līdzi, stūrēja un ik pa laikam pabužināja man matus.
Ar katru brīdi man kļuva grūtāk, bet es valdījos līdz momentam, kad piefiksēju, ka viņš brauc pa kaut kādiem mistiskiem neceļiem. Jautāju, kur viņš mani ved, bet viņš savā ierastajā tonī drosmīgi paziņoja, ka vēlas paildzināt šo dienu, tāpēc izmetīs kādu loku pa pilsētu.
Domāju, ka nomiršu, taču laimīgi nokļuvu mājās.
Varētu stāstīt gari un plaši par daudzām vēstulēm, pāris tikpat skaistām tikšanās reizēm. Viss virmoja un dzirksteļoja, bet pats dīvainākais, ka nekāds sekss mums tā arī nebija.
Dzirksteļoja un dzirksteļoja.
Bet kā tas viss beidzās? Manas draudzenes rūpīgi sekoja līdzi šim saistošajam mīlas stāstam, un es godīgi viņas informēju par katru pavērsienu. Vienu reizi, kad mans romantiskais puisis bija saņēmies beidzot uzaicināt pie sevis ciemos, es tūlīt, nolikusi klausuli, steidzos pie datora nosūtīt priecīgo informāciju draudzenei vien mums raksturīgā pasniegšanas stilā, kas citiem nepārprotami liktos aizskaroši. Apmēram tā: «Kaut kāds murgs — beidzot šis būs saņēmies.
Nebūšu mājās. Dullais Juris uzdarbojas.» Un neviļus ierakstīju Jura numuru, nospiedu podziņu «sūtīt».
Viss! Viņš man piezvanīja, viņam jau bija cita balss, es taisnojos un pinos savos melos. Kā es tovakar raudāju — pajautā jebkurai manai draudzenei.
Šodien es ar smaidu saku — mums laikam nekas nesanāca, jo bija augumu nesaderība!