Tu esi nolēmusi šķirties no sava drauga. Viņš nav tas vīrietis, ar kuru tu gribētu palikt kopā «līdz nāve jūs šķirs». Bet ko darīt ar Pēdējo Lielo Mīlēšanos?
Pēdējā Lielā Mīlēšanās
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāda mana draudzene stāsta, ka vienmēr, kad viņa šķiras ar mīļāko, aicina viņu gultā uz pēdējo krāšņo dzimumaktu. «Tas ir labāk nekā paspiest roku,» viņa apgalvo.
Tava attieksme pret Pēdējo Lielo ir atkarīga tikai no tevis pašas, no tā, cik saspringta ir konkrētā situācija, un no tā, kā to varētu uzņemt tavs partneris. Kāda cita man pazīstama meitene, kad ieteicu viņai Pēdējo Lielo, pārsteigta teica: «Viņš mani gluži vienkārši izmestu pa durvīm.»
Reizēm Lielās Beigas kļūst par Lielo Sākumu, un tas nemaz nav pārsteidzoši. Divdesmit četrus gadus vecā Tēsa no Ročestras pastāstīja man šādu gadījumu no savas dzīves:
«Manas attiecības ar Krišu bija galīgi sagājušas šķērsām. Mēs tikpat kā nesarunājāmies, un bija pilnīgi skaidrs, ka mūsu kopējās dienas ir skaitītas. Bet mēs abi bijām ietiepīgi, un neviens no mums pirmais negribēja atzīt, ka tā ir neveiksme, jo tad otrs varētu sacīt: «Vai tiešām tu domā, ka viss ir jābeidz? Man gan tā neliekas, bet ja jau tādas ir tavas domas...»
Mūsu attiecības juka tāpēc, ka bijām ļoti iegrimuši darbā. Krišs apkopoja milzīgas valsts mēroga pircēju aptaujas rezultātus, kas varēja ārkārtīgi būtiski ietekmēt viņa karjeru. Ja viss izdotos, kā iecerēts, viņš tūlīt pat saņemtu paaugstinājumu. Bet es organizēju speciālu semināru pirmsskolu skolotājiem, un darba man bija vairāk nekā saprašanas.
Vairākas nedēļas mēs tikpat kā nemīlējāmies. Ja arī mīlējāmies, tad klusējot, jo mums abiem vajadzēja apmierināt savu seksuālo apetīti un atslābināties, bet tas bija tikpat romantiski un nozīmīgi kā zobu tīrīšana vai padušu skūšana.
Kādu svētdienas pēcpusdienu es izlēmu, ka pirmais solis jāsper man. Krišs visu dienu ņēmās ar savu sasodīto aptauju un nebija teicis ne vārda.
Es piegāju pie Kriša un teicu: «Tas ir noticis.» Viņš jautāja: «Kas ir noticis?» Es atkārtoju: «Tas ir noticis. Viss ir beidzies. Mēs abi esam šķīrušies. Ņem savas mantas un atgriezies mājās!»
Viņš klusēja. Viņš savāca visas savas grāmatas un plates, sakravāja tās mašīnā, un likās, ka tāds atrisinājums šķiet pareizs arī viņam. Es biju priecīga, jo zināju, ka nespēšu savaldīties un sākšu raudāt, ja viņš mēģinās strīdēties pretī.
Kad viņš vāca savas mantas, es stāvēju virtuvē. Viņš saņēma manu roku un teica: «Tēsa, ir viena lieta, kas mums jādara, jo esam bijuši kopā divus gadus un nebūtu labi, ja mēs beigtu citādi nekā sākām.»
Es jautāju: «Kas tad?» — bet sapratu, kas viņam prātā. Viņš teica: «Nāc uz gultu! Pēdējo reizi.»