Strīdi ģimenes dzīvē vai partneru attiecībās — vai tā ir normāla parādība?
Salāti, cepure un skandāli
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No vēstules Akvelīnai:
«Dzīvoju kopā ar vīrieti nereģistrētā laulībā 15 gadus... Mūsu kopdzīve ir kompromisu māksla un milzīgs darbs. Abi esam bijuši precējušies, abiem ir divi dēli. Liekas, ka esmu izsmēlusi sevi, jo mans vīrietis nekad nav pieņēmis manus dēlus. Viņš mīl tikai mani, it kā man bērnu vispār nebūtu. Tas man ir bijis smagi.
Tagad bērni ir izauguši, tomēr viņš vienalga iemanās man kaut ko par viņiem pārmest. Viņš joprojām nespēj sadzīvot ar manu pagātni. Esmu uz šķiršanās sliekšņa...»
Rasma no Aizkraukles
Akvelīnas Līvmanes atbilde Rasmai:
Saka, ka sieviete ne no kā spējot radīt cepuri, salātus un skandālu. Šodienai piemērotu cepuri var izveidot no visa, kas atrodams mums apkārt, salātus jau sen gatavo no tā, kas vien ir pa rokai, nedomājot par lietderību vai uzturvērtību, galvenais, lai tikai būtu pietiekami daudz majonēzes un garšvielu, bet pareizi radīt un novadīt skandālu gan esot jāmāk. Tie notiekot tikai tāpēc, ka cilvēki neesot iemācījušies lasīt viens otra domas.
Ja viņi to prastu, tad pat nesāktu strīdēties, bet vienkārši kautos, kaut gan faktiski ar mīļoto cilvēku taču nevajadzētu būt pat domstarpībām...
Nesaskaņu iegansti ir visdažādākie, bet ķildas patiesie iemesli gandrīz vienmēr ir noslēpti daudz dziļāk un pat sev pašam varbūt īsti nav apzināti.
• Iepriecinošo emociju trūkums spēj izraisīt neapmierinātību arī par otrās pusītes atstātajām maizes drupačām uz galda.
• Vīra vai sievas aizraušanās ar alkoholu, narkotikām un pat darbu var izsaukt bezspēcīgu naidu un izmisumu.
• Mīļotā cilvēka necieņas izrādīšana pret savu dzīvesdraugu var kļūt par neapzinātu «es» aizskārumu, radot agresiju attiecībā pret sevi pašu.
• Seksuālā vai psiholoģiskā nesaderība, kas sākumā var nebūt pamanāma, jo pastāv mīlestības emociju sakāpinājums, vēlāk liek meklēt labākus medību laukus, un tas sarežģī dzīvi vēl vairāk.
• Maiguma un glāstu trūkums rada nevērtības un dzīves bezjēdzības izjūtu.
• Pārāk liela atšķirība uzskatos par bērnu audzināšanu, naudas tērēšanu, attieksmi pret vecākiem, tuviniekiem utt. liek nodarboties ar sava partnera pāraudzināšanu.
• Arī konflikti darbā, finansiāla nedrošība un nogurums atsaucas uz savstarpējo sapratni.
Šie un vēl daudzi citi redzami un neredzami, kaitinoši, apgrūtinoši, biedējoši jautājumi, pat nesaistīti ar attiecībām, spēj novest mīlošus cilvēkus pie šķiršanās sliekšņa.
Ja kopdzīves sākumā divi cilvēki cenšas kļūt par vienu veselu vienību — ģimeni, bet tajā pašā laikā no vislabākā un vienreizējākā cilvēka katrs no viņiem kļūst par visikdienišķāko parādību, tad bez strīdiem un konfliktsituācijām nevar iztikt.
Tālākajā kopdzīves laikā nesaskaņas rada sievietes nogurums sakarā ar ģimenes pieaugumu un ilgstošu atrašanos mājas vidē, kā arī domstarpības bērnu audzināšanā un lutināšanā.
Vēlāk strīdi var kļūt par ikdienišķu parādību, ja cilvēkus sāk mākt garlaicība, kad liekas, ka pie šā stāvokļa ir vainīgs tieši tas otrs — viņa dēļ dzīve kļuvusi vienveidīga un neinteresanta, jo ir tikai televizors, gulta un ne pārāk daudzveidīgs ēdiens.
Bērni ir pieauguši, darbs kļuvis par rutīnu, veselība sāk klibot, parādās aizvainojums par dzīvē neizbaudīto un neiegūto — tas viss var kļūt par kārtējo nesaskaņu iemeslu, jo atkal vaininieks būs tas, kurš ir blakus, nevis paša aktivitātes, ieinteresētības un ideju trūkums.
Psihologi gan uzskata, ka nelieli strīdi attiecības ģimenē nevis pasliktina, bet pat uzlabo. Īpaši tajos gadījumos, kad uzpeld strīda patiesais iemesls. Arī tā ir pieredze, tāpēc būtu jāmācās strīdēties pareizi, lai rezultāts būtu ieguvums abiem.
Tomēr jāatceras, ka jebkurš konflikts ģimenē ir pamatīgs stress un tiek sabojāts abu garastāvoklis neatkarīgi no tā, kurš ņēmis virsroku. Arī asinsspiediena lēcieni un pulsa skrējieni nepaliek organisma neievēroti; tie gaida nākamo reizi, lai pārvērstos slimībā jau no iedomas par strīdu vien. Arī aizvainojums saglabājas ilgi, un ir nepieciešams apzināts darbs ar sevi, lai prastu konfliktu atdalīt no savstarpējo attiecību harmonijas un reiz izrisināto varētu nolikt pagātnē.
Ja tas netiek darīts, strīdi dara savu — no mīļotā cilvēka palēnām sāk veidot ienaidnieka veidolu, noglabā to dziļi zemapziņā, lai pēc tam vairs nevarētu saprast, kādēļ, jau ieraugot vien savu vēl ne pārāk sen apjūsmoto un mīlamo personu, mati ceļas stāvus, tikko tas atver muti, lai kaut ko iebilstu vai vienkārši papildinātu.
Vai ir izeja no krīzes situācijām?
Aizvainojumi un pārpratumi jāatrisina tad, kad tie ir radušies, saprotot, ka arī otrai pusei var būt taisnība pat tad, kad tai nav taisnība, jo kaut kur slēpjas iemesls, kādēļ otrs cilvēks rīkojas tieši tā un ne citādi.
Kļūstot pašam par savu psihologu un psihoterapeitu, var saprast un piedot lielas lietas. Pat tādas, kas pirmajā brīdī liekas tikpat nepieņemamas kā lapu salātu maltīte lauvas brokastīm. Centieties izvairīties no briesmīgajiem vārdiem: mūžīgi, vienmēr, atkal... tu dari to un to.
Nav taču grūti pateikt labus vārdus arī par neko, tikai bieži vien negribas! Un tas jau ir iekšējā konflikta un uzkrāto aizvainojumu rādītājs. Iemācoties pret aizskārumu izturēties tā, it kā tas būtu tikpat nekaitīgs kā pīlei ūdens, dzīve kļūst vieglāka. Ir lietas, kuras mainīt nav iespējams, tad kādēļ visu mūžu atsisties pret tām un nekad neiemācīties kuģot starp kopdzīves rifiem līdzeni?
Šad tad atpūtieties viens no otra, jo tas atjauno jūtas un ļauj ieskatīties dzīves draugā ar tādām acīm, kādas tās bija pirms daudziem gadiem, jo galu galā sirds dziļumos tas joprojām ir tas pats cilvēks, pēc kura jūs tā tiecāties pirms daudziem gadiem. Viņš vēl aizvien alkst pēc jūsu apbrīnas un cieņas, mīlestības un uzslavām.