Žaklīnas Cinovskas veidotais pašmāju seriāls «Prāts un instinkts» skatītāju vidū iemantoja milzīgu popularitāti. Ko dara Žaklīna? Protams, strādā pie seriāla turpinājuma!
Žaklīna Lielisko meklē Krievijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Seriāla veidotāja un režisore Žaklīna Cinovska nesen atgriezusies no Maskavas, kur radusi interesi par sadarbību. «Pašlaik ir uzfilmētas desmit sērijas, vēl dažas vajadzīgas klāt, lai varētu sacīt, ka darbs ir pabeigts. Nosaukums būs «Prāts un instinkts 2», un tajā skatītāji redzēs tās pašas iemīļotās piecas varones, bet sižeta līnijā vairāk spriedzes un… seksa. Sekss, kā zināms, cilvēku attiecībās ir viens no noteicošajiem faktoriem, arī mūsdienu informatīvais lauks ir ar daudz brīvāku pieeju šim tematam,» atklāj Žaklīna.
Latvijā nav Lieliskā!
Seriāla autore stāsta: «Gandrīz katrai epizodei ir kāds jauns tēls. Un tagad ir tā, ka lomas esmu spiesta pielāgot aktieriem. Jāpiebilst, ka visgrūtāk ir atrast tieši Lielisko vīrieti! Gandrīz vai neiespējami, jo Latvija ir tik liela, cik ir. Daļēji šī iemesla dēļ seriālam piesaistījām arī Krievijas aktierus. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar pagājušajā sezonā redzēto Dmitriju Haratjanu, un šosezon redzēsit vēl vienu Krievijas zvaigzni — Jevgeņiju Sidihinu.
Ar krievu aktieriem strādāt man kā režisorei ir ļoti patīkami. Nevarēju iedomāties, ka aktieru profesionalitātei var būt tāds līmenis. Kā teica mūsu montāžas režisors: viņi strādā kā roboti. Ir 5–6 dubli, un visos viņi kustēsies un visu izdarīs līdz milimetra precizitātei. Tā, protams, ir pieredze un Krievijas kino industrijas prasības.»
Ko skatīsimies nākotnē?
«Katrai valstij vajag savus vietējos ražojumus. Manuprāt, tā invāzija ar krievu seriāliem un bojevikiem, kas šodien pārplūdina TV ēteru, ir ļoti slikta zīme skatītāju ietekmei nākotnē. Visas šis filmas tomēr ir piemērotas citai mentalitātei, bet mēs savas mazās valsts «apgriezienu» dēļ esam spiesti tās skatīties. Labi, ka pa vidu ir kādas citas valsts produkts. Vismaz kaut kas, ar ko salīdzināt. Tāpēc latviešu TV filmu — seriālu es veidoju, pirmkārt, patriotisku jūtu vadīta,» atzīst režisore, piebilstot, «nākotne seriāliem Latvijā noteikti ir! Taču tas viss ir atkarīgs gan no skatītāju intereses, gan no līdzekļiem. Un, protams, krīzes ilguma.
Šobrīd TV galvenais ir tikai sausie reitingi. Un, ja šie reitingi jāsasniedz ar minimāliem līdzekļiem, tad rezultāts ir tāds, kāds ir. Tomēr labāk tā, nekā vispār nekā. Seriālu veidotājiem uzkrājas pieredze, un tas ir ieguvums, bet bizness paliek bizness.»
Tu atbrauc un nečīksti!
Jau iepriekš minējām, ka Žaklīna tikko atgriezusies no Maskavas, kur tikusies arī ar Latvijas vēstnieku Krievijā.
«Viesojos Maskavā, kur satiku arī vēstnieku Andri Teikmani, un, pļāpājot kādā saviesīgā vakarā, viņš man teica: «Kāds man ir prieks! Pasaulē ir krīze, Latvijā — totāla krīze, bet tu atbrauc un nečīksti!»
Es tiešām nečīkstu, man tikai ir škrobe, ka tādas lietas vispār notiek. Arī sašutums drusku, bet čīkstēt man nepatīk. Lidojot uz Maskavu, aizdomājos, kādas vispār ir latviešu labās īpašības? Jo būtībā mēs esam baigie aprunātāji, skauģi, čīkstētāji, arī nenovīdīgi...
Tomēr latvietis ir ļoti uzņēmīgs un ar lielu estētikas izpratni! Reiz kāda žurnāla joku sadaļā izlasīju tādu mazu rakstiņu: tu esi īsts latvietis, ja tev vienmēr iet slikti; tu ar saviem radiniekiem vari atrast kašķi trīspadsmit sekundēs; jūsmājās radinieku saieti saucas citādāk — kapusvētki. Es par to no sirds pasmējos, taču padomāju, ka tas tiešām ir raksturīgi «īstam» latvietim!
Bet, Maskavā esot, es skatījos uz turienes cilvēkiem un biju patīkami pārsteigta par to, kā tur uztver krīzi. Nu pavisam citādāk nekā mēs, latvieši! Pirmais, ko dzirdēju kādā humora radiostacijā, braucot ar auto no lidostas, — «zagņjom krizis obratna v Ameriku»! Protams, viņu ģeržavai ir citi mērogi, un tomēr... Tāpat man šķiet simpātiski, kā viņi velta viens otram komplimentus no sirds, ar tevi runā tik aizkustinoši, ka tobrīd šķiet — pēkšņi tu kā viņa sarunu biedrs esi kļuvis par viņa dzīves jēgu! Un tas nekas, ka nākamais sastaptais cilvēks, ar ko viņš runāties, būs viņa nākamā dzīves jēga. Tas pats attiecas uz komplimentiem. Viņi nekautrējās tos teikt, kaut vai par to, cik skaists ir tavs lakats! Domā, ka latvietis ko tādu būtu ar mieru pateikt? Nē taču! Vispirms latvietis pie sevis nodomās — ko par to domās citi, ja es ko tādu pateikšu, ko padomās tas, kuram to adresēšu... Un galu galā nepateiks, jo viņam liksies, ka labāk to tiešām vienkārši neteikt.
Tieši šī paša iemesla dēļ man vienmēr ir paticis būt Amerikā. Lai arī kāda tā ir kā valsts, tur dzīvo kolosāli cilvēki. Līdzīgi krieviem — sirsnīgi un atvērti. Tāpēc tagad man ir ļoti iepatikusies arī Krievija — cilvēku dēļ. Kaut arī cenas un estētiskā izpratne tur ir divas vājprātīgas lietas. Un tur ir vēl vesels lērums lietu, kas normālam cilvēkam nav saprotamas. Nu, piemēram, laikam tikai restorānā Krievijā var būt tā, ka uz nepīpētāju zonu var iziet vien caur pīpētāju zonu... No otras puses — visur ir labi, kur neesam mēs, vai ne?» smejas Žaklīna.