Es zinu, ka nedrīkstu sevi sodīt un šaustīt par savu apzinātu rīcību, bet rezultāts ir tāds, ka esmu sevi iedzinusi stūri, depresijā, mazvērtības sajūtā un sodu sevi ik mirkli — par to, ka apzināti izbeidzu attiecības ar savu mīļoto cilvēku, ar kuru bijām kopā septiņus laimīgus gadus.
Ar savu rīcību esmu aizskārusi kādas viņa, man nezināmas jūtas, kā rezultātā mans «piedod» nav sadzirdēts. Viņš no manis izvairās, un es viņu netraucēju.
Toties pati lēnām izdziestu... Gan emocionāli — neinteresējos par jaunām attiecībām; gan fiziski — zaudēju svaru un sievišķīgās formas. Zinu, ka man ir jāatlaiž pagātne un jāsamierinās ar manis pašas sperto soli, ko apzinos kā KĻŪDU. Tas ir iemesls ilgām un smeldzei. Jādzīvo tālāk, bet nav motivācijas, jo tā, kā bija, vairs nevar būt! Man viņa pietrūkst, kaut gan mūsu pēdējo gadu vēlreiz izdzīvot negribētu.
Savukārt mans mīļais reizēs, kad dzīves situācijas vai darbs mūs saved kādā sanāksmē vai publiskā vietā, allaž aiziet projām, nesagaidījis sanāksmes beigas, kas man atkal liek vainot sevi par to, ka cilvēks bēg. Varbūt tās ir tikai manas iedomas...
Reiz es, sveicinoties ar klātesošiem, sniedzu roku arī viņam un neatpazinu rokas spiedienu, kas, kādreiz tik stingrs, tagad bija ļengans un pasniegts tikai ar pirkstu galiņiem.
Ar prātu es saprotu, ka notiek garīga un emocionāla atsvešināšanās, bet sirds to negrib pieņemt. «Tu pati tā gribēji,» — tā saka. Kā lai atlaižu šo pieredzi? Protams, esmu pateicīga, ka man tā tika dota, bet kur lai to lieku? Tagad esmu piesardzīga, neuzticos, neatveros un neinteresējos... par jaunām attiecībām. Tādas ir sekas.
Kas notiek ar cilvēkiem, ja izdzīvotais labais NAV vērtība? Tas nav bijis īsts? Mēs nospēlējām izrādi par laimes izjūtām? Kā lai tic šodienai un rītdienas attiecībām? Ja reiz esmu bijusi tāda ar šo cilvēku, tā līdz galam un uz visu banku, tātad nākamās būs tādas «pustukšītes», diez vai man to vajag...
Palīdziet, lūdzu, saprast... Gaidīšu jūsu atbalstu man piecelties, iztaisnoties un ticēt sev.
Astroloģe Akvelīna Līvmane Alīnai rakstīja:
Psihologs Mihails Ļežepjokovs grāmatā «Piedod sev un esi vesels» daudz runā par piedošanu sev. Piedot sev savu dzīvi, pieņemt un neaizvainoties par to, kas nav izdevies. Autors pat piedāvā domās atriebties pāridarītājam, turklāt tik ilgi, līdz aizvainojums atlaižas un dzīve kļūst priecīgāka, jo visi rēķini ar pagātni ir noslēgti. Varbūt vajag domās nopērt mīļoto, kurš ir aizgājis, lai arī jūsu vainas dēļ...
Alina, palasiet šo grāmatu un pajautājiet sev: «Vai Dievam ir nepieciešamas manas ciešanas, izmisums, asaras, depresija un pārmetumi sev? Kāds labums no tām manai dzīvei, veselībai, nākotnei?» Un tad atbilde varētu pārsteigt jūs pašu, jo elli zemes dzīvē cilvēks rada pats...
* * *
Ko jūs, lasītāji, ieteiksiet Alīnai?