«Ilgi domāju rakstīt vai ne, tomēr sadūšojos. Mana problēma ir visa mana neveiksmīgi izveidotā dzīve.
Kā atrast savu īsto vīrieti. (Attiecību stāsts ar komentāriem)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Apprecējos, jauna un glupa būdama, ar domu: ja nepatiks, izšķiršos kaut pēc gada. Tā nu iegrozījās, ka dzīvojam jau 20 gadus, bet ļoti smagus, it kā bērnu pēc. Teikšu, kā ir: cenšos atrast savu patieso mīlu, ko varētu no sirds mīlēt un cienīt atlikušā mūža garumā. Esmu ļoti nogurusi no visas savas nesakārotās dzīves un ik pa laikam vedot dubulto dzīvi. Ja zinātu, kurš ir tas patiesi īstais, tad jau būtu jauki.
Izšķīros, bet dzīvojam vienalga kopā, jo viņš neatstājas ne uz soli. Jūtos ļoti nomākta un iztukšota, it kā viņš būtu enerģētiskais vampīrs. Tagad man jau kādu laiciņu ir attiecības ar vienu precētu vīrieti, jūtos ļoti labi un mīļi ar viņu, un sāk likties, ka patiesi sāku kādu iemīlēt.
Zinu, ka tas nav pareizi, bet viņa attiecības ar sievu arī ir dīvainas, lai neteiktu vairāk. Viņi jau 5 gadus dzīvo katrs savā pilsētā un satiekas uz kādām trim dienām nedēļā, tāpēc arī nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, ka satiekos.
Kurš no abiem vīriešiem man ir īstais? Vai varbūt neviens? Kurš man to pateiks?»
(No lasītājas Jutas vēstules redakcijai.)
No vilka uz lāci
Kā samezglojas mūsu dzīve! Cik ļoti gribas, lai ierodas kāds ārējs spēks un sakārto to tā, lai viss būtu brīnišķīgi! Bet neviens nespēj sabojāt mūsu dzīvi, kā vien mēs paši, un neviens pēc tam nedzīvo šo sabojāto dzīvi, kā vien mēs paši.
Jūs, Juta, esat darbīga un stipra ideāliste, bet mātes piemērs (varbūt?) liek jums apspiest savas emocijas, vai arī tās izlaužas pēkšņi un nevaldāmi. Mīlestībā atrisinājums var nākt vēlākos gados, ne jaunībā.
Skatoties jūsu astroloģisko karti kopā ar katru no vīriešiem, jādomā, cik ir kopīgā un cik atšķirīgā šajos cilvēkos. Lai cik dīvaini būtu, jums ar jūsu mīļoto cilvēku attiecības varētu būt pat sarežģītākas nekā ar vīru — vai tikai tas, ka neesat kopā diendienā nav radījis jūsos ilūziju, ka šis vīrietis ir izeja no tās situācijas, kurā atrodaties?
Arī viņš dzīvo dubultu dzīvi, un jūsu saderība balstās uz seksuālo pievilkšanos un dvēseles saskaņu, bet arī šeit neiztiktu bez sarežģījumiem, ja vien viņa loģika un veselais saprāts neliktu jums paskatīties uz dzīvi reālām acīm.
Jūs rakstāt: ja neviens nebūs īstais, tad kur meklēt īsto otro pusīti? Vispirms jums būtu jāpārskata sava vērtību apziņa un spēja dāvāt mīlestību. Iespējams, ka mēs ierodamies šajā pasaulē, lai mācītos — mīlēt, saprast, vērtēt, piedot, izzināt, nepārtraukti sev jautājot, kādēļ es te ierados, kas man jāizdara un kādas kļūdas jāizlabo.
Ļaudīm ir ļoti grūti pārkāpt reiz pateiktam Nē! Neatgriezīšos, nerunāšu, neaizmirsīšu, nepiedošu, neizlīgšu...
Mēģiniet ieskatīties sava bijušā vīra dvēselē un saprast, kādēļ viņš jūs, iespējams, joprojām mīl un nevēlas pazaudēt. Atcerieties kādu sarunu un padomājiet, kādēļ viņš skatās uz lietām tieši tā. Psihologi un sociologi apgalvo, ka atšķirībā no spoguļa pasaule neko nav spējīga izkropļot — tā godīgi parāda katram cilvēkam viņa patieso seju.
Ne velti ir teiciens: «Ja cilvēks soļo pa dzīvi ar āmuru rokās, viņš nepārtraukti uzdursies naglām.» Zinātniski to sauc par attaisnoto gaidu likumu — piepildās tas, uz ko cilvēks patiešām sirds dziļumos cer, vai arī tas, no kā viņš baidās. Nevis apliecina cerību vai šaubas vārdos, bet tic vai arī maldās un visu to dara bez šaubu ēnas.
Ja cilvēks neizdara pārliecinošu izvēli un neatsakās reizi par visām reizēm darīt tā, kā darījis vienmēr, viņš atkal atjēgsies, ka uzkāpis naglai, sadūris kāju un nu ir jāārstējas, bet naglai jādod «pa galvu».
Karā ar rozi pār plecu
Protams, rodas jautājums, kā lai tic kaut kam brīnišķam, piemēram, ziedošai pļavai bez ērkšķiem, ja visapkārt ir tikai nelaimes, šķiršanās, nodevība un krāpšana? Bet pasaule pati par sevi nav ne laba, ne ļauna, tikai tajā kā spogulī atspoguļojas mūsu pašu priekšstati par dzīvi.
Kāds mans paziņa bērnībā pārpratuma dēļ tika ielikts palīgskolā, bet varbūt viņam arī bija kādas nelielas novirzes saprašanā, tomēr labāku video un radiotehnikas speciālistu pa viņu grūti atrast. Viņš bija palicis bez darba un, dzīvodams mazpilsētā, pāris gadus meklēja darbu pa visu Latviju.
Stāsts nav par nodarbinātības problēmām, bet gan par to, kā viņš reaģēja uz darba devēju atteikumiem — nekā. Viņš tikai pateica, ka nav pieņemts vai arī ka nav atbildes, un gāja uz nākamo potenciālo darba vietu. Un tā desmitām reižu.
Viņš nesarūgtinājās, neaizvainojās, nenoniecināja pats sevi, nepārmeta sev grūto bērnību, nenosodīja vecākus vai skolu, dzīves biedreni vai apkārtējos cilvēkus, valsti vai iekārtu. Neko. Viņš gāja pa dzīvi ar cerību puķi rokās (tas var izklausīties smieklīgi tikai tiem, kas staigā ar āmuriem rokās) un zinot, ka kaut kur pasaulē ir arī viņa vieta.
Lai arī tas izklausās pēc pasakas, pēc divu gadu meklējumiem viņš atrada labi apmaksātu darbu savā mazpilsētā. Un tas man lika atcerēties Koelju «Alķīmiķi», kurš izceļoja visu pasauli, lai dārgumus atrastu pie savas mājas pakšķa.