Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9887320t1h4089.jpg)
Sekojot pareizticīgo tradīcijai, deviņas dienas pēc nāves tika pieminēti dzelzceļa katastrofā bojā gājušie mašīnisti Vladimirs Solovjovs un Valērijs Ivanovs. Viņu biedri ir pārliecināti, ka priekšniecība šobrīd mēģina mirušos padarīt par bez vainas vainīgajiem.
Oficiālā informācija par izmeklēšanas gaitu ir pagalam skopa. Publiskots tikai viens fakts – vilciena sastāvs pabraucis zem aizliedzošās sarkanās gaismas. Kādēļ tas noticis, šobrīd izmeklē daudzas institūcijas – Valsts policijas Ventspils pārvalde, Dzelzceļa policija, Transporta katastrofu izmeklēšanas birojs, Valsts dzelzceļa tehniskā inspekcija. Iekšējā izmeklēšanā katastrofas apstākļus pēta arī Latvijas dzelzceļš. Uzņēmuma pārstāve Biruta Sakse skaidro, ka daudzi būtiski pierādījumi ir sadeguši, tāpēc uz ātru atbildi nav ko cerēt.
Sadegusi arī par melno kasti dēvētā ierīce, kas uz papīra lentes reģistrē visus lokomotīves darbības parametrus un mašīnista rīcību. Bojā gājušo dzelzceļnieku kolēģi šobrīd dominējošo versiju, ka vīri nepilnas desmit minūtes no galamērķa aizmiguši, uzskata par baltiem diegiem šūtu. Pēc viņu domām, melnā kaste, ja vien tā līdzīgi kā lidmašīnās būtu neiznīcināma, apstiprinātu, ka sastāvam bija atļauts no Elkšķenes stacijas doties uz staciju Ventspils 2. Tādā gadījumā atbildība par notikušo gulstas uz dežurantēm, kuras nemācēja atrisināt vienkāršu rēbusu – kā pa vienām sliedēm izvest trīs vilcienu sastāvus.
Neatkarīgās avots, kas lieliski pārzina avārijas apstākļus, secina, ka lielāko kļūdu pieļāvusi Ventspils 2 dežurante, jauna darbiniece, kura strādājusi tikai piekto maiņu. Zīmīga sakritība – tieši liktenīgajā rītā kolēģi pārsprieduši, ka meitenei uzticēta pieredzei neatbilstoši liela atbildība. Tagad vilcienu mašīnisti kurnot, ka atteiksies braukt, ja pēc visa notikušā viņa atgriezīsies darbā.
Neatkarīgās avots atzīst, ka notikušais ir traģiska vairāku cilvēku pieļautu kļūdu sakritība un drošības signalizācijas sistēmas te neesot vainīgas. Taču mašīnistus vainot varot vēl mazāk. Torīt izbraukšanai no stacijas Ventspils nafta zaļo gaismu gaidīja viens vilciena sastāvs. Stacijā Ventspils 2, lai palaistu to garām un brauktu pretējā, proti, Ventspils virzienā, stāvēja otrs. Trešais – Vladimira Solovjova un Valērija Ivanova vadītais – atradās Elkšķenē un arī gaidīja atļauju doties uz Ventspili. Līdz liktenīgajai sadursmes vietai tur ir aptuveni 8 kilometri, un vilciena ietriekšanās stāvošajā sastāvā pilnā gaitā (apmēram 40 kilometru stundā) var liecināt, ka mašīnisti bija pārliecināti – ceļš ir brīvs.
Stacijā Ventspils 2 ir pieci sliežu ceļi, taču torīt pirms deviņiem brīvs bija tikai viens no tiem. Ventspils naftas dežurante pieprasīja izlaist cauri viņas vilcienu (par nepareizas plānošanas radītām atkāpēm no grafika draud nepatikšanas). Kolēģe no Ventspils 2 atbildējusi, ka viņai tad nebūs kur likt no Elkšķenes ienākošo sastāvu. Otra kaut ko dusmīgi atburkšķējusi un nometusi klausuli. Visticamākais, tieši šajā brīdī Ventspils 2 dežurante pieļāva liktenīgo kļūdu un, maldīgi domājot, ka Ventspils naftas sastāvs jau ir palaists, no Elkšķenes nākošajam pārveda pārmijas uz otro ceļu, taču uz tā viens sastāvs jau bija apturēts. Sadursme bija neizbēgama.
Dzelzceļnieki savās rācijās dzirdējuši divas sarunas. Elkšķenes stacijas dežurante, iepriekš saskaņojusi savu rīcību ar Ventspils 2 un Jelgavu, kas uzrauga visu lielo vilcienu sastāvu kustību, teikusi: «Ceļš ir brīvs, varat braukt.» Vilciena mašīnists apstiprinoši atbildējis: «Jā, es jūs sapratu.» Elkšķenes un Ventspils 2 dežurantes nospiedušas savās pultīs tā dēvētās saskaņošanas pogas, aktivizējot luksoforu.
Šajā brīdī varējis degt dzeltenais mirgojošais signāls, kas atļauj kustību līdz nākamajai stacijai, vai pat zaļais – ar atļauju doties cauri Ventspils 2 neapstājoties, pieļauj Neatkarīgās avots.
Otra saruna rācijās atskanējusi pēc dažām minūtēm. Stāvošā vilciena mašīnists vaicā: «Kurš mani grūsta?» Tobrīd sadursme un sprādziens jau notikuši, un tie ir tik spēcīgi, ka pat izkustina no vietas nobremzēto sastāvu. Liesmojošās lokomotīves vadītāji, visticamāk, acumirklī ir miruši. Viens līķis atrasts motortelpā, kur saskaņā ar teoriju ir lielākās iespējas izdzīvot, jo motors ir izturīgākā lokomotīves daļa un mazāk pakļauts deformācijai. Otrs līķis bijis kabīnē. Vienīgi apsargam, kurš atradās divdaļīgās lokomotīves pakaļgalā, brīnumainā kārtā izdevies izlēkt no liesmām un izglābties. Neatkarīgās avots skaidro, ka biezās miglas dēļ cisternas, kas stāvēja priekšā uz tām pašām sliedēm, mašīnists varēja pamanīt labi ja kādas desmit sekundes pirms sadursmes. Kamēr sapratis, kas notiek, viņš acīmredzot nav pat paguvis aizskriet līdz kabīnes durvīm.
Atbilstoši oficiālajai versijai luksoforā patiešām bijis iededzies aizliedzošais sarkanais signāls, taču, ja tas noticis vienlaikus ar pārmiju pārbīdīšanu, iespējams, lokomotīve jau bija pabraukusi tam garām un atlikušajā 1,2 kilometrus garajā posmā 5000 tonnu smagu sastāvu bija neiespējami nobremzēt. Turklāt mutisks brīdinājums par aizliedzošo signālu un apstiprinājums, ka brīdinājums saprasts, rācijās neesot izskanējis.
Tātad dežurante savu kļūdu sapratusi par vēlu. Pēc sprādziena viņai iestājies tāds šoks, ka pat ugunsdzēsības vilcienam nav devusi zaļo gaismu...
Tagad, pēc notikušā analizējot visu dežurantu rīcību, šķiet pašsaprotami, ka viens vilciens bija jāaizkavē Elkšķenes stacijā, pārējiem diviem ļaujot samainīties stacijā Ventspils 2. Taču zināšanu trūkums vienai darbiniecei kavēja atrast loģisku risinājumu. Savukārt pieredzējušākās kolēģes jauniņajai liedza šajā situācijā padomu, kas būtu novērsis apdraudējumu pilsētai un izglābis divas dzīvības.
Pareizticīgie aizgājējus piemin arī 40. dienā pēc nāves. Taču te – pie koka krusta uzbēruma malā – dzelzceļnieki pulcēsies ne tikai janvāra beigās. Viņi savus bojā gājušos biedrus apņēmušies pieminēt ik gadu – liktenīgajā 20. decembrī.