Pēkšņā saskaņotība ir labākais pierādījums, ka cilvēki, kas tikko iepazinušies, viens otram nav vienaldzīgi. Tuvošanās, uzmanības piesaistīšanās, saruna, pieskārieni, sinhronisms — šie posmi var ilgt gan dažas minūtes, gan vairākas stundas.
Neesi mīlējis? Tad tu neesi dzīvojis!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Protams, ne jau katra tuvošanās beidzas ar sinhronismu. To mēs paši zinām ļoti labi. Katrs brīdis šajā notikumu secībā, kad viens pārtver iniciatīvu, lai paplašinātu savu saistību loku, tiek apzīmēts ar vārdu «pastiprinātājs». Ja viņš, kaut arī pavisam viegli, pieskaras viņai, līdz ar to viņš situācijai dod zināmu akcentu, pastiprina to. Savukārt ja viņa, sēdēdama pie bāra letes, vairāk pievēršas viņam, tad situācijas pastiprinātāja ir viņa.
Vai šī tikšanās noritēs veiksmīgi, ir atkarīgs no tā, kā katrs no viņiem reaģēs uz pastiprinājumu. Ja uz viņa pieskārienu viņa reaģē atsaucīgi, mazliet vairāk pievēršoties vai arī pieskaroties viņam, tad izredzes ir labas, ka pāris šo piecu posmu secību pabeigs. Ja viņa ļoti pievēršas, bet viņš ne, kontaktēšanās acīmredzot pārtrūks un izvēles secība netiks pabeigta.
Tas šķiet diezgan saprātīgi. Iespējams, ka jūs nevarat izdarīt precīzu secības analīzi, taču intuitīvi jūs zināt gluži labi, ka jūsu izredzes uz iepazīšanos ir lielākas, ja attiecīgā persona jums pievēršas, tieši uzlūko un pieskaras.
Šajā «mākslā mīlēt» ietverta dzīves jēga. Brīdī, kad pārstājam mīlēt, mirst mūsu būtība, lai gan ķermenis turpina dzīvot. Ja mirsim nemīlējuši, nebūsim dzīvojuši. Mīlēt nozīmē patiesi dzīvot, un patiesi dzīvot nozīmē mīlēt. Mīlestība ir mūsu būtība, kurā apvienojas un sakūst visas pretrunas, bet nevar nolemt — tagad es mīlēšu.
Mums nevajag gribēt mīlēt, vērtēt, vēlēties saprast, vispār gribēt, gribēt būt ideālam, spēlēt kādu lomu. Mums ir tikai jābūt tādiem, kādi esam. To, kas sekos, vairs nevar aprakstīt ar vārdiem, to var tikai izjust.
Taču reti jau viss notiek kā filmā — viņu skati sastopas, viņi zina, ka ir radīti viens otram, un viņu mīlestība pārvar visus šķēršļus. Tuvošanās iniciatore lielākoties ir sieviete, viņa arī biežāk cenšas pastiprināt situāciju, pieskaroties vīrietim, pilnīgi pievēršoties viņam.
Laime ir bērns, ar kura radīšanu jānodarbojas katru dienu. Gribam to mēs vai ne, bet šajā procesā liela loma ir mūsu vecākiem, jo viņi bija pirmie mīļie cilvēki mūsu mūžā, un katrās attiecībās mēs neapzināti meklējam drošību un patvērumu, tāpat arī mīlestību, kas neuzstāda nosacījumus, tādu, kādu mums — ideālā gadījumā — ir devuši vecāki.
Lai kontaktētos ar otru cilvēku, jāprot kontaktēties pašam ar sevi, jo vairāk kontaktu mums ir pašiem ar sevi, jo bagātākas var kļūt attiecības ar otru cilvēku. Šie kontakti pamazām noved pie seksualitātes, tā savukārt — pie intimitātes. Un tikai šādā secībā. Intimitāte ir divu cilvēku saplūsmes priekšnoteikums.
Fiziski šie cilvēki ir vīrietis un sieviete, bet iekšēji viņi ir viens veselums. Ir emocionālā, intelektuālā un estētiskā intimitāte. Ir rotaļīga un radoša intimitāte. Intimitāte ir darbā, krīzē un strīdos, saistībās. Protams, ir arī bailes no intimitātes, bailes pielaist otru sev patiešām tuvu klāt.