Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un divpadsmitā sērija sākas:
«Par skaistām lietām - Taizemi, kas līdzīgi kā Singapūra vai Honkonga, ir pateicīgas vietas tramplīnam uz Āziju, jo sākotnējais kultūršoks vieglākā formā, ja vien neskaita tuk-tuk braucienus, kad vēlākā vakara stundā un pie mazākas satiksmes pa tiltu uz leju jātraucas ar 90km/h un pēc kārtējā pagrieziena šoferītis tik pačolē vai mēs vēl kulbā. Minētais gan vienalga ir patīkamāk, nekā traukties uz prāmi ar 100km/h uz moto-takša, bez ķiveres, ar divām somām un vienā mirklī sajust alkohola dvingu no sava šoferīša puses.
Pēc īsas aklimatizācijas Bangkokā, kas, cita starpā, pārsteidz ar savām eiropiešu acij tīkamajām dizaina lietām (dizaina muzeji, tirgus t-krekli, dizaina bibliotēkas, utt.), traucamies uz ziemeļiem ar nakts vilcienu - ļoti cienīgi - atnāk vakarā pavadonis, uzklāj gultu un piedāvā no rīta brokastis. Tik ar tarakānu sišanu jābūt piesardzīgiem, jo kad Mārtiņam jau sāk krāties maza trofeju kaudzīte, tad vietējie - ar smaidu un pa jokam - jautā vai mūsu valstī ar tādas radības un vai mūsējās ēdot cilvēkus... 10min vēlāk Dagmāras lasītajā grāmatā teksts: budists labāk sevi krustā piesitīs, nekā nevainīgu radību nogalinās. It kā kauns, bet nu tikai nedaudz.
Ziemeļos, Čiang Mai pilsētā, Dagmāra iet uz kulinārijas skolu un es, ne bez skaudrām pārdomām, uz Muay Thai jeb taizemiešu boksa nodarbībām. Pie vietējā promoutera, kas arī bijušā gubernatora dēls un kam pašam veseli 2 profesionālie kautiņi zem jostas, trenējas francūzis vārdā Sebastians (par velti, bet cīņu vinnestus dala 50:50), esot no Parīzes tumšākajiem rajoniem. Sakritis tā, ka trešās treniņu dienas beigās francūzim paredzēts mačs, uz kuru ejam atbalstīt. Arēna tāda, kur visi pīpē pie ringa un izskatās kopumā kā labākajās Žana van Kloda filmās. Lai parādītu, ka es arī īsts fans, neatturos no iespējas uzlikt likmi - šeit tas ir tā, ka sarunā ar kādu džeku pa tiešo, ka viņš par sarkanajiem šortiem, es par zilajiem un abi novicina banknotes par summu, uz kuru tiek derēts. Piektajā raundā, kad mans francūzis demolē ringu un pretinieku, mans derību džeks vēl tikpat smaidīgs kā sākumā un arī beigās, atdodot naudu, liekas tā jocīgi pārlaimīgs. Līdz pēdējam mirklim gaidu, kur/kā mani «uzmetīs»... bet neko, cīņubiedri no Norvēģijas arī derējuši un nopelnījuši tik daudz, ka vienā vakarā nemaz nevar nodzert, pārbaudījām. Un jā, bija man arī sparings ar to francūzi - 5. sekundē viņš izdarīja pirmo sitienu un man aizgāja zvaigznītes, 10. sekundē es piedāvāju pārtraukt šo cirka izrādi...
Pēc rētu aplaizīšanas, dodamies uz Čiang Rai, vēl vairāk uz ziemeļiem, lai sāktu 7 dienu izbraucienu ar moci gar Mjanmu un Laosu pa Taizemes kalniem, saukts arī par Zelta Trijstūri, kādreiz ražīgu opija kultivēšanas rajonu. Gandrīz nevienas baltas sejas, «meņū» tikai taizemiešu valodā un 3 dolāru naktsmītnes - vareni!!! Mocis gan skaļi teikts - 100cc pusautomātiska «Honda», pievarot dažus no stāvākajiem pauguriem Dagmārai jānokāpj un jāliek lietā savas kedas. Bet spēks un stils ar 500cc maksā piecreiz dārgāk. Brauciena lielais mirklis ir Mjanmas apmeklējums, par ko atsevišķs raksts nākamnedēļ.
Uz Taizemes dienvidiem, pēc Bangkokā sagaidīta Ķīniešu jaunā gada, dodamies kopā ar Steve un Lynette - ar ko jau bijām ceļojuši kopā pa Dienvidameriku un ne vienu vien pudeli ruma kopa iztukšojuši. Ar viņiem ari braucam uz tūristu mazāk apgūtajām Tarutao arhipelāga salām pie Malaizijas robežas Adamana jūras pusē un turpinājām labākajās mūsu ceļošanas tradīcijās, tikai jau šajā kontinentā. Dzīvojām pie vietējiem jūras čigāniem teltī, kuri vēl mūs ar savu laivu aizveda uz attālākiem līcīšiem, kur krāsaini koraļļi desmit metru dziļumā bija kā baseina ūdenī redzami.
Atšķirībā no Dienvidamerikas, Āzijā klaiņot apkārt nepieskatītam ir mazliet sarežģītāk, jo gandrīz visur nepieciešamas vīzas (diplomātiskie darboni - saņemās!!!). Esam jau vairākkārtēji dabūjuši šķērsot Taizemei blakusesošo valstu robežas, lai apgrieztos turpat apkārt un atkal no otras puses ierastos Taizemē, ar jau pagarinātu uzturēšanas papīrīti. Uz Malaizijas robežas tādus kā mēs laikam jau atskatījušies un pieprasīja uzradīt katram 10 000 batus skaidrā naudā, ja gribam tikt iekšā, ja nav - tad varam brīvi turpināt ceļu pa Malaiziju. Gandrīz jau nācās pieņemt šo piedāvājumu, bet tad Mārtiņš saduga un pateica, ka grib izrunāties ar robežsarga uzraugu un tad parunājās un.... viss nokārtojās diezgan ātri – skaidrības labad, bez kukuļošanas, bet visas debet/kredītkartes uz galda izpētei gan bija jānoklāj.
Kaut kad ap šo laiku saņēmām ari ziņas, ka Dagmāras draudzene Catherine no Anglijas ar savu puisi James brauc uz Taizemi atvaļinājumā - atvadījāmies no Adamana jūras un devāmies uz līča pusi, lai satiktu šamējos Dienvidaustrumāzijas reiva galvaspilsētā Kopaņanā. Dienas šajā salā paiet kā pludmales «Esītī» ar dziesmu svētku dalībnieku skaitu apmeklētāju. Tikai mums tautu meitas nepārdod rumu spainīšos, kas saucas «F**** MY BUCKET» vai «EAT YOUR F****G BUCKET», vai vēl citos oriģinālos nosaukumos, kuros ietverts vārds «BUCKET» un «F****». After party sākas 8 no rīta un pārējā dienas daļa paiet bezmērķīgi sēžot vienā no daudzajām kafejnīcām, slēpjoties no SPOŽĀS saules un skatoties kārtējo «Friends» epizodi. 18gadīgas meitenes no Zviedrijas ar lūpukrāsu taisītiem uzrakstiem «Blow-jobs for Free» («minets par brīvu») nevienam vairs pārsteigumu neizraisa...
Pēc ne sevišķi sekmīgās niršanas Jaunzēlandē (tā visa ir Žaka Kusto un viņa slāpekļa narkozes vaina, kad viņš paziņoja, ka Poor Knights ir top 10 niršanas vieta pasaulē!!!) - līča pusē un atslodzei no reiva priecējam acis ar tropiskajam zivtelēm un jūtamies tikai pa pusei omulīgi tunču un barakudu midzenī. Aktuālais sarunu temats - kāda ir varbūtība, ka nirstot uzpeldēsim virsu vaļhaizivij. Izradās, ka konkrētajā vietā un laikā lielāka nekā tam, ka izejot no mājas garām ies zilonis, bet tomēr nepaveicas. Nākamreiz mēģināsim atkal, bet jau Adamana jūras pusē un vairāk uz ziemeļiem.
Ilgi ceļojot un esot prom no mājām, sāc ilgoties pēc kāda, kas tevi mazliet pieskata un apčubina, sataisa ēst un iedot kādu padomu (bez maksas, tas ir). Tāpēc īpaši patīkami, ja sanāk palikt pie kādas «Big Mamas», kura, ne tikai svaigu dvielīti katru dienu iedod, bet ari taisa pasaulē labākos karijus un fano par angļu futbolu. Īpašu smieklu vētru un daudznozīmīgus žestus no mūsu taizemiešu māmuļas izpelnījās viņas iecīnītā Čelsijas kluba spēlētājs Terijs, kas, neskatoties uz saviem tabloīdos publicētajiem izgājieniem, aizvien bija favorīta statusā. Angliski māmuļa nerunāja, un mūsu taizemiešu valodas zināšanas aizvien vel nebija nonākušas tālāk par pieklājības frāzēm, tāpēc lielākoties sazinājāmies universālajā smaidīšanas valodā. Aizvien biežāk aizdomājamies par mājām, bet vēl vairāk kā trīs mēneši līdz Rīgai.»
Turpinājums - nakamajā ceturtdienā...