Kurtizānes, kas atļauj sevi uzturēt bagātiem vīriešiem

bedroom.eyes

FOTO: CC Licence

Eiropas kultūrā redzamu vietu ieņem stāsts par Traviatu* – francūzieti, kurtizāni, daiļavu, kas karsti iemīlēja un nomira. Ne no mīlestības. No diloņa.

Itāļu komponists Džuzepe Verdī iedvesmojies no Aleksandra Dimā (dēla) 1848. gadā uzrakstītā romāna «Kamēliju dāma», 1853. gadā sacerēja vienu no skaistākām operām «Traviata».

Talantīgu ģēniju atstāstītais stāsts par pērkamu sievieti piešķīra kurtizānēm romantikas oreolu. Vēl parakājoties atmiņā nāk prātā vēl kāds romāns Onorē Balzaka «Kurtizāņu spožums un posts». Tapis  1839–1847 gados. Tātad šis darbs parādījās pirms Dimā un Verdī, bet, lai vai kā, attiecas uz 19. gadsimtu. Kas tad ir 19. gadsimta franču kurtizānes? Prostitūtes? Brīvas, emancipētas sievietes? Likteņa pabērni? Žēlot vai apbrīnot viņas?   

Kas kļuva par kurtizānēm?

Lielākā daļa kurtizāņu nāca no paputējušiem vidējiem slāņiem un savu karjeru sāka kā nelielu teātrīšu aktrises. Šajos teātros neiestudēja Šekspīrā vai Moljēra lugas. Šie teātri bija kaut kas līdzīgs burlesku teātriem, kas pildīja izklaides funkcijas. Tās pašas, ko mūsdienās dara televizors. Kā mūsdienās, tā 19. gadsimta Francijā izklaides industrijā vienmēr pieprasīti smuki ģīmīši. Kas tam ģīmītim galvā darījās, nebija svarīgi. Turīgi kungi, savukārt, devās uz minētajiem teātrīšiem noskatīt uzturamu jauniņu mīļāko. Viss notika pagalam lietišķi, slēdzot vienošanos tika atrunāts kopā būšanas noteikumi, gada honorārs, tērpu daudzums un citi sīkumi. Tā iesācēja kurtizāne tika pie pirmā «papucīša» un iespējas grozīties aprindās, kur iegūstami citi, iespējams, bagātāki un augstdzimušāki «papucīši».  Ja meiča bija gana apsviedīga, viņa pāris gadu laikā tika pie pasakainas bagātības – sava nama, zirgiem, karietēm, dārgakmeņiem un citas spozmes. 19. gadsimta franču vīrieši par goda lietu izskatīja uzturēt kurtizāni, kuras galīgi nevarēja nosaukt par sabiedrības izstumtām. Šīs dāmas apgrozījās diezgan augstā sabiedrībā. Kurtizāņu ziedu laikus var nosaukt par kārtējo sieviešu kulta uzplaukumu.

Vīrieši brīvām sievietēm, proti, kurtizānēm atļāva visai daudz bieži vien neuzstājot par to pretī saņemt seksu. Precētām sievietēm par savu godājamo statusu bija jāmaksā ar dažāda veida brīvībām. Kurtizānes, savukārt, atļāvās turēt vairākus mīļākos un katrs no viņiem maksāja. Turklāt kurtizānes varēja izvēlēties kuru laist sev klāt, kuru nē, kuram tiks gods apmaksāt viņas rēķinus. Tas, protams, tad, kad viņa sasniedza to karjeras pakāpi, kad var jau uzstādīt noteikumus.

Vēsturiskais fons

Pēc franču revolūcijas tronī nonāca Napoleons III . Šis Napoleons krasi atšķīrās no sava onkuļa Napoleona I ar to, ka viņa mēģinājumi vairot Francijas varenību tika un tiek kritizēti kā no laikabiedru tā no vēsturnieku puses. Lai vai kā, bet Otrās impērija (1852- 1870) tiek atzīmēta kā liberālas valdīšanas laiks. Tiesa pilsoniskās tiesības baudīja tikai Francijas turīgie pavalstnieki. Kad pele paēdusi, milti rūgti. Franči nemīlēja Napoleonu III un nemitīgi pārmeta viņam jebkādas darbības. Atšķirībā no Napoleona I laikiem pavalstniekiem nebija vajadzības doties nemitīgos kara gājienos un augstākās aprindas aiz garlaicības atļāvās grimt «izlaidībā» un «greznībā». Un kā rakstīts vēstures grāmatās, kamēr nabadzīgie slāni grima nabadzībā. Kāds brīnums kā no nabadzības pūlējās izrauties sievietes, kas jau kurā paaudzē zināja par tādu lietu kā brīvība, vienlīdzība, brālība. Franču revolūcija bija atstājusi dziļas pēdas pilsoņu apziņā.  

Kamēliju dāmas

Kurtizānes, kas atļāva sevi uzturēt bagātiem ļaudīm – galma ļaudīm, baņķieriem, buržuāzijas krejumam, bija skaistas sievietes, protams, viņu daiļums atbilda attiecīgā laika kanoniem. Vīrieši savā starpā cīnījās par viņu labvēlību pēc principa, kurš vairāk samaksās. «Kamēliju dāmas» bija varenas uzdzīvotājas, kas piederējās pie viņu aroda prasmes. Un viņas prata notrallināt savu klientu milzīgas naudas summas dažu mēnešu laikā. Nereti atstājot tos tikai ar titulu vien. Kur kurtizānes lika naudu? Tur, kur parasti to liek, tie ļaudis, kas nemāk apieties ar naudu. Tajos gadījumos, kad kurtizāne palika pavisam bez naudas un tuvumā kārtējais slaucamais objekts nebija manāms, viņa nekautrējās drusku piehalturēt prieka mājā.

Tā gluži nevar teikt, ka kurtizānes bija galīgas muļķēs, kas to vien prata kā tērēt naudu un atplest kājas savu klientu priekšā. Daudzas bija personības un ar asu prātu apveltītas dāmas. Viena tāda, vārdā Marija Duplesī kļuva par prototipu Dimā dēla romāna «Kamēliju dāma» varonei. Aleksandrs Dimā kādu laiku bija Marijas mīļākais. Kamēr nauda beidzās. Kam par pierādījumu kalpo rakstnieka vēstule, kurā viņš pauž, lai mīlētu Duplesī kā viņam gribētos, par maz naudas, bet ne tik maz, lai būtu mīlētam, ka gribētu viņa. Kas nozīmēja, tie, kam nepietika naudas, tika turēti kā izsūtāmie zēni bez jebkādām tiesībām. Tik vien kā iespēju atrasties tuvumā. Nu un vēl kādu reizi izlīdzēt savai pavēlniecei, kad viņai kļuva skumji.  Jāteic, seksam 19. gadsimta vidū netika piešķirta tik liela nozīmē kā mūsdienās. Ja kādam vajadzēja izsmalcinātu vai perversu seksu, viņš devās uz prieka mājām. Iespējams tur satika kurtizānes, kas piepelnījās finansu krīzes sakarā. Tad jautājumu nebija. Bet jautājumi radās tad, kad kurtizānēm pildot savus pienākumus atbilstoši lomai, bija jāmēģina savienot savas un savu «papucīšu» intereses. Tad «kamēliju dāmām» nācās melot. Kā smejoties apgalvoja kamēliju dāmas prototips Duplesī, viņa melojot tāpēc, ka no meliem, kļūstot baltāki zobi. Viņai tiešām esot bijuši izcili balti zobi.  

Spoži mirdzot jaunībā, lielākā daļa kurtizāņu, vecuma galā nonāca sētmalē. Kāpēc? Tāpēc, ka nemācēja apieties ar naudu, ko guva savos ziedu laikos. Dzīvojot vienai dienai un tērējot visu nost, viņas neprata sev nodrošināt pārtikušas vecumdienas. Dažas gan izmanījās apprecēties, tādā veidā nodrošinoties.

Nobeigumā

Var strīdēties par to, vai kurtizānes būtu nosaucamas par prostitūtēm. Vai geišas un hetēras par tādām nosaucamas? Kā jāuzlūko mūsu, latviešu, dzejas klasiķi Aspāziju, kas pieņēmusi grieķu hetēras Aspazijas vārdu? Kas notiek, ja sieviete atļaujas brīvi izvēlēties sev partneri? Un vai brīvi? Ja vīrietis tomēr maksā? Bet vīrietis maksā jebkurā gadījumā – gan apprecot, gan uzturot mīļāko.  Un vai nav tā, ka arī sieviete maksā? Ar to, kas viņai ir – vai spēja dzemdēt pēctečus vai prasme sniegt seksuālo baudu. Tad kā jāvērtē prostitūcija kā tāda; kā parādība, kas allaž pavada civilizāciju neatkarīgi no tā z kāda attīstības pakāpes tā atrodas? Un ko nozīmē tas, ka kurtizāņu laika biedrs ģeniālais operu komponist Džuzepe Verdī «Traviatu» veltīja savai dzīves draudzenei, kuru nebija oficiāli precējis.

* traviata – itāļu apzīmējums ne augstdzimušai neprecētai sievietei, kas ļauj sevi uzturēt turīgiem vīriešiem, ne vienmēr sniedzot pretī seksu.

Uz augšu