Interesanti fakti par skūpstīšanos pasaulē

shutupyourface

FOTO: CC Licence

Skūpstīšanās cēlusies no sasveicināšanās, vienam otru apostot, un tai cilvēces vēsturē bijušas dažādas izpausmes, no kurām mīlnieku skūpstīšanās esot pati nesenākā, uzskata eksperti.

Eksperti apgalvo, ka skūpstīšanās cēlusies no saošņāšanās, ko pirms daudziem gadsimtiem cilvēki darījuši, lai par otru uzzinātu vairāk.

«Kādā brīdī viņi kļūdījās - saskārās ar lūpām un saprata, ka tas ir daudz labāk,» uzskata Teksasas A&M universitātes antropologs un skūpstīšanās evolūcijas pētnieks Voens Braients.

Lielāko daļu cilvēces vēstures oža bijusi nozīmīgākā maņa cilvēku savstarpējās attiecībās, apgalvo grāmatas «The Science of Kissing» autore Šerila Kiršenbauma. Cilvēki izmantoja ožu, lai noteiktu otra garastāvokli, veselības stāvokli un sociālo statusu.

«Bieži sasveicinājās saostoties,» viņa skaidro. «Viņi ar degunu nobrauca pa otra seju, jo sejā atrodas smaržu dziedzeri, un ilgākā laika posmā pieskaršanās sejai kļuva par pieskaršanos lūpām, un tā radās šis sveiciena veids.»

Tiek uzskatīts, ka skūpstīšanās kā romantisks žests aizsākusies Indijā. «Viņa pielika savu muti manējai un radīja troksni, kas sagādā man baudu,» teikts aptuveni tūkstoš gadus pirms mūsu ēras rakstītā indiešu dzejolī, kas ir pirmā zināmā liecība par skūpstīšanos kā romantisku darbību.

Vēsturnieki uzskata, ka tajā laikā mīlnieku skūpstīšanās nav bijusi pazīstama nekur citu pasaulē un ka to Eiropā ievedis Aleksandrs Lielais.


Senajā Grieķijā skūpsts kalpojis par veidu, kādā paust statusu, hierarhiju un lojalitāti starp vīriešiem, kas darbojušies militārajā sfērā vai tiesās, norāda Kiršenbauma. «Tas bija veids, kādā paust savu vietu sociālajā hierarhijā.»


Kādreiz vieta, kur vīrietis tika skūpstīts, norādīja uz viņa statusu karaļnamā vai armijā. Līdzvērtīgā sociālā statusa rangā esošo skūpstīja tieši uz lūpām, taču pakļautajiem karavīriem, kalpotājiem vai vergiem augstākam rangam piederīgais bija jāskūpsta uz vaiga, rokas, pēdas, tērpa apakšmalas. Ja persona ieņēma pavisam augstu vietu sociālajā hierarhijā, jāskūpsta bija zeme zem tās kājām. Tas turpinājās vēl 18.gadsimtā.

Taču Senajā Romā cilvēki labprāt skūpstījās. Dzejnieks Ovīdijs vienā no saviem dzejoļiem runājis par «savium» jeb «dvēseļu skūpstu», ko mūsdienās pazīstam kā franču skūpstu, paskaidro Braients.

Romas imperators Tibērijs vēlējās aizliegt skūpstīšanos, jo uzskatīja, ka tādā veidā cilvēki inficējas ar lepru. «Taču viņš to nepanāca, jo cilvēkiem ļoti patika skūpstīties,» apliecina Kiršenbauma.

Visbargākie skūpstīšanās noliedzēji bija kristieši. Skūpsti Bībelē minēti deviņas reizes, taču tikai viena no tām attiecas uz mīlētāju skūpstu. Tajā minēti nodevības skūpsti (Jūdas skūpsts), sasveicināšanās skūpsti, pakļaušanās skūpsti un dzīvības skūpsts.

Vairāki pāvesti centušies aizliegt mīlnieku skūpstīšanos. 1312.gadā pāvests Klements V izdevis bullu, kas paredz, ka «skūpstīšanās nolūkā stāties ārlaulības sakaros pasludināma par nāves grēku».

Šajā laikā skūpstīšanās nebija pazīstama visā pasaulē. 19.gadsimtā Eiropas misionāri devās uz Āfriku, Āziju un Okeāniju, kur viņi popularizēja skūpstīšanos, kuru daudzviet uzskatīja par pretīgu.

«Viņi nesa pasaulē ne tikai Dieva vārdu, bet arī skūpstus,» apgalvo Braients.

Japānā skūpstīšanās tika uzskatīta par pretīgu, kad amerikāņi ar to iepazīstināja 19.gadsimtā. Kad 1920.gadā Tokijā tika izstādīta Rodēna skulptūra «Skūpsts», japāņi to noslēpa aiz bambusa aizkara. Pēc Otrā pasaules kara no Japānā rādītajām Holivudas filmām tika izgrieztas skūpstīšanās ainas.

Mūsdienās skūpstam ir dažādas nozīmes, apgalvo attiecību psihologs un grāmatas par skūpstu sabiedrisko nozīmīgumu autors Džefrijs Sambers.

«Skūpstīšanās ir ķermeņu komunikācija,» viņš teicis. «Tas ir tilts starp mūsu vārdiem un rīcību.»

Uz augšu