Visaklākā ir cilvēku mīlestība uz saviem mājdzīvniekiem, un tie, īpaši pašapzinīgie kaķi, to nekavējas izmantot. Taču ziepes sākas tad, kad cilvēki sāk dzīvniekus uzskatīt par tikpat vājiem, lempīgiem un neizturīgiem, kādi ir paši. Tad veikls, viltīgs un mānīgi pūkains plēsoņa pārvēršas par izplūdušu, flegmatisku dīvāna spilvenu, un to nevar novēlēt ne cilvēkam, ne zvēram.
Pēteris aizraujas ar makšķerēšanu un Latvijā apmeklējis ne vienu vien atpūtas vietu. Viņa spilgtākās atmiņas gan saistītas nevis ar milzu lomu, bet palīgzvēriem – suņiem vai kaķiem, kas bieži viesmīlīgāk par saimniekiem izklaidē viesus.
Nomaļajā makšķerēšanas vietā Vidzemē Pēteris iebrauca vēlu naktī un uzreiz likās uz auss. Nākamajā rītā ap pulksten četriem viņš pamodās no asas mēles pieskāriena ausij un vaigam – viņa istabā patstāvīgi bija iekļuvis melnraibs iespaidīga izmēra kaķis un laizīja seju. Konstatējis, ka ciemiņš ir pie samaņas, viņš, zīmīgi murrādams, sāka trīties gar kaktā novietotajiem makšķerrīkiem.
Atrast dīķi bija vieglāk par vieglu – kaķis, asti izslējis, soļoja Pēterim pa priekšu vajadzīgajā virzienā. Viņš droši aizgāja līdz laipas galam un mudinoši ņaudēja, kad puisis par ilgu pindzelējās ap makšķeri.
Kad pludiņš ieplunkšķēja ūdenī, zvērs apsēdās un kā sastindzis raudzījās uz to. Pirmo rāvienu kaķis fiksēja ātrāk par makšķeres turētāju un ar glaušanos gar kājām morāli atbalstīja loma vilkšanu. Bija skaidrs, ka pirmā zivs pienākas kaķim. To saņēmis, laipnais «namatēvs» devās uz krastu, atstājot pārējo izklaidi atbraucēja paša ziņā.
Arī pārējās dienās aizgulēšanās Pēterim nedraudēja. Atpūtas vietas saimnieku viņš satika vienu reizi, tomēr nejutās neaprūpēts – viss vajadzīgais bija pa rokai, kompāniju sagādāja runcis Renārs, kurš prombraucot ar skaļu murrāšanu laipni atvadījās no ciemiņa.
Kas kaķim par stāvu?
Alise un Arnis Londonā bija nodzīvojuši jau sešus gadus, un kļuva skaidrs, ka sākumā par īslaicīgu izdevību uzskatītais vīra darbs britu bankā pārvērties par pastāvīgu dzīvesveidu. Pēc pirmā bērna piedzimšanas viņi pārcēlās uz māju zaļā Londonas priekšpilsētā un, gaidot otro atvasi, nolēma iegādāties kaķi. No kaimiņiem noskaidrojuši tuvāko mājdzīvnieku klubu, latvieši uzzināja, ka tā eksperti pirms kārotā mājas mīluļa pārdošanas ieradīsies pārbaudīt, vai latviešu imigrantu namā ir pienācīgi apstākļi.
Ļautiņi rūpējās, cik spēja, – ērtais divstāvu nams spīdēja un laistījās, mauriņš nopļauts, zālienā vairākas smilšu jomas – gan mazuļiem, gan mīlulim. Noteiktajā dienā ieradās septiņi kluba gudrinieki. Ar laipni skeptiskiem ģīmjiem izložņājuši visas pažobeles, viņi apsolīja savu lēmumu darīt zināmu divu nedēļu laikā.
Pašuprāt, neredzot nekādus šķēršļus jebkura kaķa labsajūtai savā namā, Alise un Arnis noteiktajā dienā ar pārnēsājamo mājiņu ieradās klubā pēc mincīša. Par vilšanos izjūtu, kas viņus pārņēma, uzzinot komisijas spriedumu, īsti nevar saukt – drīzāk gribējās skaļi smieties. Viedie eksperti teica: «Nē, jūs nevarat savā mājā turēt kaķi, jo... kāpnes uz otro stāvu tam būs pārāk stāvas!»
Tiesa, arī latviešu veselīgo izpratni par dzīvnieku spējām vēl nesen mežģīja ugunsdzēsēju izbraucieni, lai noceltu no kokiem tajos uzrāpušos dīvāna deldētājus. Iespējams, ka Londonas kaķi ir īpaši neveikli, tāpēc tiem bīstamas pat kāpnes. Drīzāk gan civilizācijas ietekmē ļaudis aizmirst, ka dzīvnieki, kaut arī pieradināti, nezaudē neko no savas patiesās mežonīgās dabas – tā tikai iesnaužas, kamēr nav vajadzīga.
Alise un Arnis tomēr atveda mājās kaķīti – no melnā tirgus. Viņa mīļākais ceļš no pirmā uz otro stāvu ved tieši pa pārāk stāvo kāpņu margām.