Ilzes Kupčas iedvesmas stāsts: ar bērnības garšu līdz kūku mājai
Cilvēkstāsts

Ilze Kupča

FOTO: Privātais arhīvs

Viņa ir dabas bērns. "Mana miera osta ir jūra, mežs. Es esmu uzaugusi basām kājām, jo neciešu zeķes," Ilze smejas. Viņa pat ziemā mēdz uzaut kājās zābakus, ignorējot zeķes, jo, kā pati piebilst: "Svarīgi, kāds tu esi cilvēks, nevis kas tev pieder vai nepieder. Es vienkārši gribu aiz sevis atstāt ko vērtīgu. Tas ir mans uzdevums, un es neapstāšos."

Ar Ilzi Kupču esmu pazīstama salīdzinoši nesen, tomēr uzreiz sajutu viņas silto, gaišo sirdi, labestību un neizmērojamās darba spējas. Viņa jau daudzus gadus cep kūkas, kas ir viņas sirdslieta, un nu jau kādu laiku viņu var dēvēt par "Dabas saldumu maģijas" pavēlnieci. Viņa ir gādīga mamma saviem diviem bērniem (dēlam Rūdim ir vienpadsmit gadu, meitai Lotei - 5 gadi), sieva, ģimenes pavarda turētāja un veiksmīga uzņēmēja, kas ir pārliecināta, ka var paveikt visu, ja vien ir vēlēšanās un mīlestība pret savu darbu. Man Ilze asociējas ar viņas gaisīgajiem zefīriem, kas kūst uz mēles, Pavlovas kūkām un pūdercukuru, patiesībā – ar bērnību, un bērnības garšai mūsu sarunā ir izšķiroša nozīme.

Pirmais Ilzes jautājums, kad viņu aicināju uz sarunu, bija: "Kāpēc tu domā, ka manī kāds vēlēsies ieklausīties?" Tieši tāpēc, ka esmu droša - viņa varētu būt lielisks iedvesmas avots citām dāmām, būdama stipra un vieda sieviete, kas nezaudē ticību īstenot savus sapņus, arī ejot cauri ugunij un ūdenim. Viņas spēku un dzīves gudrību var sajust ik vārdā.

Šķiet, ka Ilze spēj visu, jo, jautājot, kā viņa ar visu - ģimeni, bērniem, vīru un darbiem - tiek galā, pārliecinoši atbild: "Tas jau laikam nāk no saknēm. Stiprums. Cilvēkam ir jāzina, ko viņš ir zaudējis, kam gājis cauri, lai zinātu, kurp doties tālāk un kā piepildīt savu sapni."

Grūtais sākums un pirmās neveiksmes

Ilze Kupča

FOTO: privātais arhīvs

"Es sākšu ar savu bērnību. Tas cilvēks, kas man bērnībā ielika to stiprumu, darbu, mīlestību pret to, ko dari, bija mana vecmāmiņa. Tad varbūt to nenovērtēju, bet tagad to saprotu, jo man pašai ir bērni, bet vecmāmiņa piedzemdēja divpadsmit bērnus, visus divpadsmit izaudzinājusi, izskolojusi, izprecinājusi, visiem viņiem ir bērni, kādam 1 vai 2, vai 3. Kopā mēs esam 27 brālēni un māsīcas," Ilze iesāk savu diženo stāstu. "Katrs no mums dzīvo savā Latvijas novadā, bet pati vecmāmiņa nākusi no Latgales puses, pēc tautības būdama lietuviete. Vectētiņa dzimtā puse ir Preiļi."

Bērnībā Ilzei šķitis, ka nekas jau daudz neesot bijis laukos jādara, taču tik un tā bijis jāravē dārzs, jātaisa pusdienas, jāpalīdz iet uz veikalu, lasīt ogas, vārīt ievārījumus. Tas jau arī radījis to kopības sajūtu: "Man ir vēl divi brāļi, esmu vecākā no bērniem. Mamma iemācīja mums mīlēt to, ko dari, - ēdiena gatavošanu, un tas savijās līdz pat tam brīdim, līdz pati kļuvu mamma, un tas jau arī ir tas mantotais spēks, ko gribi nodot saviem bērniem," viņa ir pārliecināta. "Tā arī rodas tā enerģija, tā motivācija un vēlme darboties tālāk, attīstīties, un, manuprāt, ja tu kaut ko dari, esi biznesa dzīvē un gribi būt biznesa lēdija, darīt to, ko mīli un parādīt citiem, prasa daudz, jo neizbēgami biznesa vide mēdz radīt arī tādu lietu kā zaudējumus. Tas ir sava veida risks, un, kad mēs veidojam kaut ko savu, ar to ir jārēķinās."

"2007.gada es sāku ar mājražošanu, kad oficiāli dibināju uzņēmumu un sāku gatavot kūkas tirdzniecībai. Tā kādu laiku nostrādāju, piegādāju kūkas, cepumus, plātsmaizes uz svētkiem, un palēnām tas aizsākās. Man gatavotprieks nāk jau no bērnības, tad nu likumsakarīgi, ka vēlējos izveidot kaut ko savu," Ilze atceras, "taču pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. Tādā biznesā laikam tomēr jābūt zināšanām, zaudējām visu, pirmo uzņēmumu palaidām uz maksātnespēju, taču kaut kāds nemiers jau tomēr iekšā visu laiku dīdīja."

Pirmie panākumi un kārtējie klupšanas akmeņi

Ilze Kupča

FOTO: Privātais arhīvs

Kādu laiku Ilze strādājusi arī savā izglītības jomā kā juriste, tiesu sistēmā, bāriņtiesu sistēmā. Pirmoreiz strādājusi ēdināšanā Ilze bija uzreiz pēc vidusskolas - kā viesmīle un vēlāk kā direktore restorānā "Pizza Jazz", kurš vairs nepastāvot. Pakāpjoties pa karjeras kāpnēm, viņa izlēmusi, ka vēlas savu restorānu, tomēr arī šoreiz viņai neveicies: "Sāku strādāt mājās, Baldonē. Tad sāku stāstīt no mutes mutē, ka cepu kūkas, kāds pasūtīja, un klientu loks principā auga bez reklāmas. Tad saņēmu drosmi un 2011.gadā piedalījos konkursā Rāmkalnos "Lauku torte Māmiņdienai", ko toreiz rīkoja Mārtiņš Sirmais un kur tika vērtētas apmēram 40 kūkas. Man galvenais bija saprast, kā tas viss notiek, un nākamajā gadā, piedaloties tieši tādā pašā konkursā, no 20 kūku konkurences ieguvu 4.-5. dalītu vietu." Tas esot bijis labs sākums.

2013.gadā Ilzei esot bijusi jau lielāka drosme un pieredze, un, kā viņa saka - deguns ir apsildīts, tāpēc piedalījusies konkursā par mājas tortēm, ģimenes mantotām receptēm: "Manas kūkas receptes, kas mantota no vecmāmiņas, pamats ir biskvīts,"viņa stāsta. "Un beidzot es šajā "Staburadzes" rīkotajā konkursā "Mājas torte 2013", Zemgales novadā, uzvarēju. Tā bija pirmā uzvara, un tas arī deva sava veida enerģiju, drosmi un motivāciju, ka tas ir jāturpina tālāk, jo cilvēki, kas ir izglītoti šajā jomā, spēj novērtēt tavu darbu." Vēlāk līdzīgā konkursā Latgales reģionā viņa ieguvusi 3.vietu, un tas esot bijis vēl lielāks panākums, jo latgalieši, būdami viesmīlīgi un laipni, parasti tomēr atbalstot vietējos. Tas esot labs rādītājs. Panākumu ir bijis daudz - 1.vieta "Rimi" Zemgales rīkotajā konkursā un citi.

Kad kabatā svilpo vējš, pusdienās - vien kūkas

FOTO: Privātais arhīvs

"Visos posmos ir iets cauri kritumiem un kāpumiem, nekad jau nekas nav gludi. Arī ģimenē notiek strīdi, pārdzīvojumi," Ilze stāsta, ar ko ir bijis jārēķinās. "Apprecējos 2007.gadā, vasarā piedzima dēls, un tas, ka viņš bija tik mierīgs 4 mēnešus, deva motivāciju sākt kaut ko darīt. Tad sāku cept, un nu jau būs 11 gadi, kopš cepu kūkas. Vīrs tajā brīdī arī deva atbalstu, viss bija ļoti forši, bet tad viņš sāka strādāt vairāk ārpus mājām, citās pilsētās, un katru dienu uz mājām atbraukt viņš nevarēja. Tad man bija jātiek galā ar kūkām, ar bērniem."

Ilzes dēls Rūdis esot piedalījies skolas konkursā "Zelta talanti Latvijai" un gatavojis siera kūku kopā ar mammu un saviem klasesbiedriem, iegūdams 3.vietu, tā ka talants uz gatavošanu piemītot arī Ilzes abiem bērniem. "Mani bērni ar kūkām ir izauguši. Kā es saku, man vienmēr vienā rokā bija kūka, otrā - bērnu groziņš."

Savukārt par meitu Loti Ilze atceras to, ka, esot mammas vēderā, viņa esot dzirdējusi tikai mikseri. "Brīžiem likās, ka tā viņai būs fobija," bažījās Ilze, "taču Lotei arī patīk gatavot kūkas, kaut viņa pati tās neēd un atstāj aiz sevis zināmu nekārtību, bet vispār visiem bērniem garšo manas kūkas. Dēls savukārt procesā mēdz visu notiesāt, un nekas pēc gatavošanas nepaliek pāri." Divi bērni neesot joka lieta, jo papildus visam ir vēl daudz citu darbiņu un lietu.

Baldonē tika izveidota kūku darbnīca, diemžēl nācies to aizvērt īres maksas un citu iemeslu dēļ, taču arī tas Ilzi nav salauzis, kaut neesot bijis viegli - emocijas, dusmas, neapdomāta rīcība dažkārt ņēmušas virsroku. "Tomēr ir jāsavācas, jo cilvēki tev ir daudz palīdzējuši, jābūt pateicīgai," prāto Ilze, "jo to nedaudzo draugu, paziņu dēļ, kas ir jau kļuvuši par ģimenes locekļiem un tev ticējuši, viņu dēļ ir jāceļas pēc zaudējuma un jāiet tālāk. Atbildība pret viņiem neļauj tā vienkārši sēdēt mājās, raudāt, žēlot sevi un sūdzēties, cik man ir slikti un visi dara pāri." Kaut esot gribējies vairākkārt atmest visam ar roku, jo, kā viņa saka:

"Es zinu, kā tas ir, kad makā nav pat desmit eiro. Ir bijis ļoti grūti. Kad tu esi pie tukšas bļodas, tu nevienam neesi vajadzīgs, un tad izvērtē, kuri paliks tev līdzās, kad esi zaudējis visu. Tie noteikti ir tie, kas paši kaut kam tādam ir gājuši cauri."

Nesen gan kūku darbnīca no jauna vēra savas durvis - jau Rīgā.  Situācija palēnām uzlabojas, un Ilze ir pārliecināta, ka viss sakārtosies, un visas iesāpējušās neatdotās finanses viņai šogad izdosies atdot.

Atstāt pēdas nākotnē

Ilze Kupča

FOTO: privātais arhīvs

Kā atzīst Ilze, asaru ir bijis daudz, bet viņu šīs situācijas ir stiprinājušas: "Es izdzīvoju, kaut varu teikt, ka pārmaiņu posms vēl nav noslēdzies." Paralēli visam Ilze vēl raksta divas grāmatas, veltītas Latvijas simtgadei, kas, protams, netop tikai ar vēlēšanos, lai grāmata būtu. Ir nepieciešamas finanses, maketi, fotogrāfi, ir jāiegulda liels darbs. Grāmatai nepieciešamo stāstu dēļ esot apbraukātas septiņpadsmit vīna darītavas:

Es cēlos 4 no rīta, lai ceptu kūkas, atņēmu rīta stundas saviem bērniem, kurus tajās reizēs nevarēju aizvest uz bērnudārzu un skolu, bet tas bija tā vērts.

"Mūsu grāmatai būs pievienotā vērtība ar receptēm un interesantiem stāstiem, un es neklausos nevienā, kas mēģina mani no tā visa atrunāt." Pirmā grāmata "50 kūkas un 50 vīni" esot vislielākais pārbaudījums, vēlāk jābūt vieglāk, kā uzskata Ilze, bet iešana pie investoriem un pārliecināšana par kaut ko esot ļoti grūts uzdevums. Uz gada beigām tiks izdota otra grāmata "100 stāsti no bērnības līdz šodienai par kūkām", vēlāk - grāmata "Latvijas kūkas apceļo pasauli".

Ilze ir ļoti pateicīga visiem, kas viņai tic, īpaši vīram, kas tic visām viņas trakajām idejām, kaut ne vienmēr esot pārliecība, ka viss izdosies. Tomēr katra situācija dara stiprāku, un viņa uzskata, ka tāds vārds "nevaru" neeksistē. "Es šajā jomā daru visu - esmu grāmatvede, juriste, cepēja, produktu piegādātāja, mamma, sieva, meita, taču, protams, esmu pateicīga kolēģiem, savai ģimenei, mammai, kas palīdz, kad vien var, tāpēc ir šī vēlme nepadoties."

No rītiem - kūku cepšana, vakarā - apkopējas darbs

Ilze Kupča

FOTO: privātais arhīvs

"Mans iedvesmas avots ir mana vecmāmiņa, kurai bija divpadsmit bērnu, un viņai nebija ne veļas mašīnas, ne trauku mazgājamās mašīnas, neviena, kas palīdz uzkopt māju, nolasa un izvāra ogas, kāds, kurš pagatavo ēdienu," Ilze stāsta. "Protams, bērni palīdzēja, tomēr atbildība liela. Vecmāmiņa esot piestrādājusi par apkopēju ministrijā, piedzīvojusi 2. pasaules karu un brīdi, kad kara laikā vecmāmiņas tētis nav varējis tikt galā ar bērniem un bērnus uz kādu laiku vajadzējis atstāt bērnunamā. Kad dzīve nokārtojās, viņi tika atdoti atpakaļ ģimenē."

Vecmāmiņa esot iedvesmojusi Ilzi lielām lietām. Šobrīd ir atvērta "Kūku māja", kur uzņem viesus, cienā ar kūkām, pusdienām, vakariņām, rīko meistarklases, bērnu ballītes, sarunu vakarus un relaksējošos vakarus.

"Es visu esmu sasniegusi pati, pateicoties saviem sasniegumiem, ejot cauri visu smago ceļu," Ilze atzīst, "un es pazīstu arī vairākas citas tādas sievietes - spēcīgas, kas ar visu tiek galā, iet šo grūto ceļu un ir labs iedvesmas avots."

"Mums nevienam nav jāattaisnojas, ko un kā mēs darām, tā ir mūsu dzīve. Ir jāsaprot, ka neviens biznesmenis - liels vai mazs - neiztiek bez zaudējumiem, zākāšanas, taču tas nedrīkst kalpot par iemeslu, lai apstātos pusceļā uz savu mērķi. Miljoni no gaisa nevienam nekrīt, ir smagi jāstrādā," uzsver Ilze. "Daudzi brīnās par to, kā gan man var nebūt naudas, ja tik daudz daru, bet izdevumi ir nebeidzami, līdz ar to daudz kas jādara pašiem. Mēs daudz ko darām par velti, lai vienkārši sevi reklamētu, piemēram, mēs parādāmies "Dinamo" hallē, spēlēs un dalām kūkas, jo tas arī ir labs veids, kā sevi reklamēt. Tāpat mēs braucam uz bērnunamiem, pansionātiem, darām labas lietas tāpat vien - ar prieku, ejam darām, lejam benzīnu par pēdējo naudiņu, bet šo sajūtu, ko saņem pretim, nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tā dod spēku. Ir jādara labas lietas, jādod, neprasot neko atpakaļ. Tur, augšā, kāds to visu redz.

No rītiem es cepu kūkas, pa dienu izvadāju gan kūkas, gan pusdienas, ko piedāvā "Kūku māja", un vakaros es strādāju par apkopēju.

Paralēli meklējam partnerus un investorus gan manam sapnim - kūku viesnīcai, kur katra istabiņa būs veidota kā kūka, gan pārējām idejām, tomēr palēnām darām visu pašu spēkiem."

Sūrā Latvijas uzņēmēja dzīve jeb vieglāk neko nedarīt

Ilze Kupča

FOTO: privātais arhīvs

"Mazajiem uzņēmējiem mūsu valstī ir ļoti grūti izrauties, jo ar pirmo dienu mums ir jāmaksā nodokļi, ar pirmo dienu mums ir jāiet cauri visām pārbaudēm. Jā, iestādes nāk pretim, daudz ko paskaidro, bet tā ir liela nauda, kas tev katru mēnesi ir jāmaksā, lai tu atvērtos, lai eksistētu, tam visam ir jāsagādā nauda," Ilze mazliet nopūšas. 

"Lai ietu uz priekšu, ir jābūt kaut kādām investīcijām, bet, ja tev viņu nav, ir jāmeklē investori. Jāiet, jāstāsta ideja, jāieinteresē. Kāpēc pieturos tik ļoti pie kūku muzeja? Mēs esam vienīgie Baltijā, kas apkopo kūku receptes, kūku materiālus, dekorējumus, pannas, priekšautus, stāstus, tradīcijas, saistītas ar kūkām, - kristību, kāzu, kooperatīvo pasākumu, jubilejas kūkas un kūkas arī bērēm, lai cik skumji tas būtu. Visu svētku neatņemama lieta ir kūka. Mēs pat esam sākuši sadarbību ar citām valstīm, lai attīstītu šo ideju. Šāda muzeja pasaulē nav."

Vēl viens projekts, ko Ilze ar savu komandu plāno, ir ieskats simt gadu posma kāzu tradīcijās, veltīts Latvijas simtgadei. Kā viņa smejas: "Man nebūs tās iespējas piedzīvot otru simtgadi!"

Ilze tik tiešām, šķiet, prot visu. Ja kāds viņai kaut ko pārmet, viņai ir, ko teikt, jo viņa jau no bērnības zina, kā tas ir - darīt visu gandrīz vienlaicīgi: slaukt govis, vest tās ganos, ravēt dobes, celties agri no rīta un iet uz kūti, strādāt siltumnīcā, vakaros gatavot saimei vakariņas un visu pārējo, ko vien var iedomāties. Īpaši tad, ja nav, kas palīdz, un mamma ir slimnīcā. Viņu nebaida neviens darbs, un viņa zina, kā tas ir - dzīvot laukos: "Ar laiku vēlamies dot cilvēkiem iespēju ieskatīties un iejusties lauku dzīvē, izbaudīt lauku sniegto burvību un iespējas, ne tikai atpūšoties, bet arī piedaloties lauku darbu veikšanā, tāpēc noteikti šāda īpaša vieta tiks izveidota."

Vecmāmiņas klātbūtne un bēgšana no bailēm

Ilze Kupča

FOTO: Privātais arhīvs

Jautāju, ko ieteikt sievietei, kura dzīvē daudz ko ir zaudējusi, pārdzīvojusi un nespēj piecelties, doties tālāk un sākt visu no sākuma. "Nebaidīties! Ticēt sev!" Ilze pārliecinoši saka. "Ja arī tu paliec viena, bez draugiem vai bez vīra, vai arī tev vienkārši šķiet, ka dzīve ir beigusies, tad ir jāsaprot, ka viss ir tikai sācies. Katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Nav nekas pareizi vai nepareizi, mēs mācāmies. Novērtē to, kas tev ir, pat tad, ja tev nav viss, ko tu vēlies!"

Mūsu sarunas noslēgumā Ilze iesaucas: "Pamanīji? Tur lido tāds balts taurenītis! Es reiz teicu, ka tā ir mana vecmāmiņa. Varbūt muļķīgi, bet, ja kāds aiziet no mums citā saulē, manuprāt, viņš kādā iemiesojas, un baltais tauriņš vienmēr lidinās manā tuvumā man svarīgos brīžos un redz, ko es daru, un klausās, ko es stāstu. Es ticu, ka tā ir mana vecmāmiņa!"

Beidzām sarunu, un tauriņš ir prom.

Uz augšu