Kristietība sastopas ar islāmu. Kurš kuru? (323)

Mācītājs I.Paičs, kurš uzstājās pirmais un runāja par reliģijas nozīmi islāma kultūrā, atklāja ne vienu vien pretrunu, pirmkārt, jau mūsos pašos, kad mēģinām diskutēt par attiecīgo tematu. Jā, tieši tā - «mēģinām», jo bailes un aizspriedumi mums neļauj veidot jēgpilnu un saturīgu diskusiju savā starpā, kur nu vēl ar tik tālu un nepazīstamu «sarunu biedru» kā islāms. Par to mīļuprāt izsakās gan kompetenti, gan nekompetenti ļaudis. Kāpēc tā? Jo runājot par islāmu, mēs runājam paši par sevi – par mūsu kā latviešu tautas un Latvijas sabiedrības vietu Eiropas un pasaules kontekstā. Visdažādākajos līmeņos – politiski, ekonomiski, sociāli un kulturāli.

I.Paičs savā runā uzsvēra, ka dažkārt reliģija ir izmantojusi politisko varu, lai proponētu savas idejas un tādējādi vairotu ietekmi, bet daudz biežāk ir noticis gluži pretējais, proti, reliģija pati ir kļuvusi par noteiktu interešu aizstāvētāju un konkrētu politisku tendenču leģitimētāju. Tātad par kaut ko, uz ko var atsaukties, lai varētu īstenot tās intereses un tās politiskās formas, kas mums pašiem liekas noderīgas un vajadzīgas.

«Es domāju, ka viens no galvenajiem uzdevumiem mums ir apzināties šos procesus un mācīties saprast, ka ļoti bieži šajās diskusijās mēs runājam par kaut ko vienu, bet cīnāmies par kaut ko pavisam citu. Dažkārt reliģiskie cēloņi un motīvi tiek veiksmīgi nolikti priekšplānā, lai varbūt neredzētu un nebūtu nepieciešams analizēt to, kas pasaulē notiek no kādiem citiem, mums, iespējams, mazāk ērtiem aspektiem.»

Jautājums par to, kāda ir reliģijas vieta islāma kultūrā, jau pats par sevi atspoguļo Eiropas politisko procesu vēstures ļoti dziļo ietekmi uz mūsu domāšanas veidu: «Pati doma, ka ir iespējams nošķirt reliģiju no kultūras, izdalīt to kā atsevišķu un patstāvīgu, ir izteikti specifiski eiropeiska ideja, kura, kā to norāda arī pētnieki, daudziem citu kultūru pārstāvjiem vispār nav līdz galam saprotama, kā arī realizējama. Jo tradicionālajās kultūrās reliģija veido integrālu un praktiski nenošķiramu kultūras sastāvdaļu, kas izpaužas tik dažādās formās, ka pētnieku vidū vēl arvien neizdodas vienoties par vienu vispāratzītu reliģijas definīciju. Lai cik tas neliktos dīvaini, es gribētu to pasvītrot – mēs nespējam precīzi nodefinēt, kas ir reliģija,» atklāj I.Paičs.

Ideja, ka mēs varētu izdalīt reliģiju no kopējā kultūras tradīciju, paražu un domāšanas modeļu klāsta, ir, iespējams, visnotaļ samākslots un ideoloģisks process. Mācītājs kā piemēru min Ziemeļkoreju, kurā oficiālā politiskā un militāra atbalstītā ideoloģija ir izteikti ateistiska un antireliģiska. Līdzīgi tas ir ar dažādām vietām, kur izplatīta islāma kultūra, kur reliģija tiek izmantota kā politiskās sistēmas balsts. Tur, kur valsts likumdošana un spēka struktūras palīdz uzturēt visaptverošas pārliecības un monolītas ticības iespaidu, ļoti bieži tas arī izdodas. Paičs atklāj, ka totalitāras valstis ilgtermiņā stagnē, bet īstermiņā tām ir savi ieguvumi: «Vērotājam no malas tās var likties visnotaļ drošas, ārēji sakārtotas vides, kur tūrists aizbraucot var būt tikai iespaidots par to, cik šī kultūra no malas izskatās patiešām saliedēta un kaut kādā ziņā dzīvotspējīga. Taču tā tas liekas līdz brīdim, kad nepieciešams personīgi iepazīt to, kādā veidā šāds ticības spēks tiek panākts. Proti, ar visiem tiem represīvajiem, politiskajiem instrumentiem, kas tiek lietoti, lai šādu efektu panāktu.»

Vai islāmā kā ideju sistēmā un reliģijā patiešām ir «iebūvēta» kāda īpaša tendence vai iespēja to īpaši labi izmantot politiskām interesēm?

«Pati par sevi šī reliģija nav daudz politiskāka par citām, bet, iespējams, ir zināma taisnība, ka tai pietrūkst nepieciešamā akcenta uz indivīda patstāvību, lai tā varētu efektīvi pretoties tendencēm izmantot politiskos un ideoloģiskos procesus, un, lai tā varētu nonākt līdz tam sekulārajam līmenim, kādu mēs pazīstam šeit, Eiropā, kur mēs esam spējīgi nošķirt cilvēku privāto reliģisko pārliecību no tās kultūras, kuras daļa mēs esam.»

Kā pretēju piemēru I.Paičs min dzenbudismu, kura tradīcijā akcents tiek likts uz indivīda apgaismību. Dzenbudisms nepiedāvā gatavas atbildes, kā arī ticības vai apgaismības ceļā sagrauj jebkādas autoritātes. «Noteiktos apstākļos šis fakts, ka akcents tiek likts uz indivīda apgaismību, palīdz pretoties tendencēm šo reliģiju izmantot kā ideoloģisku platformu, kas apspiež indivīda patstāvīgu domāšanu. Līdzīgi arī kristietība, manuprāt, satur akcentu uz Evaņģēlija vēsti, kas teoloģiskā terminoloģijā izskata pārliecību, ka reliģijas centrālais uzdevums nav indivīda paklausības nodrošināšana, kaut arī daļēji, protams, šāda funkcija reliģijai piemīt, bet reliģijas mērķis ir indivīda atbrīvošana jeb, kā kristieši to sauc, – glābšana. Dievs ir ne tikai devis savus likumus, viņš grib palīdzēt tev piedzīvot savas dzīves izaugsmi un glābšanu.»

Tieši akcents uz to, ka cilvēks ir absolūta vērtība Dieva priekšā, islāma teoloģijā ir mazāk izteikts. I. Paičs skaidro, ka tas ir tāpēc, ka islāms radās kā reakcija uz kristīgo ticību īpaši sarežģītos vēstures apstākļos, kuros bija ļoti svarīga tieši sašķeltības vai sadrumstalotības pārvarēšana dažādu arābu cilšu starpā.

«Islāms radās, cīnoties ar problēmu, kuru mēs varam redzēt masu mediju kanālos vēl šodien, proti, kā ļoti sadrumstalotu, savā starpā pretrunīgu sabiedrību daudzmaz saliedēt. Un tur tiešām akcents ir likts uz paklausību vienīgajam Dievam. Arī pats vārds «islāms» tiešā tulkojumā nozīmē «paklausīt». Protams, ja tas ir centrālais elements, tas dabiski provocē nolaupīt šo vienīgā Dieva gribas vienīgo pareizo skaidrošanu kā savu monopolu un līdz ar to atstāt indivīdu visnotaļ neaizsargātu manis jau iepriekš pieminēto politisko un ideoloģisko manipulāciju priekšā. Ar to es nevēlos sacīt, ka islāms nevarētu pats atbildēt uz šiem izaicinājumiem, bet uzskatu, ka ilgtermiņā tieši tāda arī būs islāma attīstība. Taču, kā mēs to redzam paši no savas kultūras nesenajiem notikumiem – pat neliels ekonomiskās labklājības kritums raisa cilvēkos lielu neapmierinātību, agresiju, vēlmi pēc stingrās rokas, līnijas vai kāda glābēja politikā. Tas, ko mēs, rietumnieki, šobrīd piedzīvojam uz savas ādas un mēģinām saprast, kā ar to tikt galā, minētajās islāma izplatības teritorijās ir sen pazīstams un sen noticis process. Un tas ir arī galvenais iemesls, kas ir radījis auglīgu augsni radikālismam, kas tiek pamatots ar reliģiskiem terminiem un atsaucēm,» atklāj teologs.

Runājot par islāma radikālajām izpausmēm, piemēram, džihādu jeb t.s. «svēto karu», I.Paičs uzsver, ka, kamēr arī pats islāms nesapratīs jautājumu, kā un vai ir iespējams dzīvot pasaulē, kurā ir arī citi viedokļi un domas, tikmēr mēs saskarsimies ar cilvēkiem, kuriem ir ļoti radikāli priekšstati. Un šos radikālos priekšstatus viņos arī diezgan mērķtiecīgi veicina dažādi ekonomiski un politiski spēki, kuriem tas ir izdevīgi, turklāt no abām pusēm.

«Iemesls, kāpēc mēs saskaramies ar terorismu, ar milzīgu fundamentālismu un neiecietību, kāpēc uz Eiropu plūst migrantu straumes, nav reliģija. Iemesli ir militāri, politiski un ekonomiski. Un reliģija tiek izmantota kā arguments, pamatojums un attaisnojums. Ja mēs, eiropieši, turpināsim kult tukšus salmus un runāt par islāma problēmu tā vietā, lai runātu par reālajiem mehānismiem, kuri rada šīs problēmas, kuras mēs šobrīd piedzīvojam, ar mums, iespējams, patiešām «ir cauri». Mūs gaida liels noriets. Bet nevis tāpēc, ka islāms ir stiprāks, bet gan tāpēc, ka mēs ļoti negribam redzēt reālos cēloņus. Kāpēc? Jo tad, kad mēs ieraudzīsim reālos cēloņus, mums nāksies secināt, ka mēs paši daudzus no šiem procesiem esam veicinājuši.»

Un tieši tāpēc mums ir izdevīgi runāt par to, cik ļauna ir attiecīgā reliģija, tā vietā, lai pajautātu, kas ir tas, no kā šie cilvēki patiesībā bēg. Kāpēc viņi bēg uz Eiropu? Jā, viņi nāk ar savu «bagāžu», viņiem nav zināms tas, kas mums šķiet pašsaprotams. Taču stāsts jau atkal nav par reliģiju, bet gan par kultūru, proti, kā mēs sarokojamies, cik tuvu cits citam atrodamies, kādus žestus lietojam, kā ģērbjamies utt. Šie cilvēki nāk ar ļoti sakropļotu pieredzi, turklāt ņemot vērā visu to, kam viņi ir izgājuši cauri, lielai daļai ir nepieciešama psiholoģiska palīdzība: «Šādi cilvēki, kuri nezina valodu un nesaprot, kā mēs komunicējam, kuri nemāk sevi aizstāvēt normāli, protams, ka viņi rada apdraudējumu!»

Islāms ir izdevīgs arguments abām pusēm. Tiem, kuri gatavo teroristus, ir izdevīgi atsaukties uz Allāha gribu, un sacīt, ka, lūk, Korānā tā ir rakstīts un tāpēc ir jākaro. Un tieši tāpat rietumniekiem ir ļoti ērti apgalvot, ka tas viss ir tikai tāpēc, ka šie cilvēki tic «nepareizām idejām». I.Paičs uzsver, ka par islāmu ir jārunā godīgi un objektīvi, salīdzinot sūfistus, sunnītus un šiītus, mēģinot saprast, kurš no islāma virzieniem ir tas, kas džihādu arvien vēl interpretē kā fizisku karu. Jo lielākā daļa no musulmaņu teologiem džihādu saprotot kā garīgu cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem un kaislībām.

Tas, kas mums būtu nepieciešams, ir godīgs skats uz cēloņiem un reālu risinājumu meklēšana, taču tā vietā mēs nodarbojamies ar sava veida propagandu. Runājam par islāmu un Eiropas vājumu. «Iemesls, kāpēc cilvēki bēg uz Eiropu, ir tāds, ka tā ir vienīgā sakarīgā vieta, kur viņi vispār var šobrīd nonākt – pasaulē, kur visapkārt ir tuksnesis, kari, vājprātīgi diktatori un vienkārši šausmas, kur patiešām nav iespējams izdzīvot. Eiropa ir vieta, kur meklēt patvērumu. Un tas liecina nevis par Eiropas vājumu, bet gan stiprumu. Par to, ka vērtības, kuras mēs aizstāvam, ir radījusi kultūra, kura ir pievilcīga daudziem. Cits stāsts ir par to, ka mums šī kultūra ir jāaizstāv.»

Mums ir arīdzan jāsaprot, cik daudz «ciemiņu» varam uzņemt, lai paši zem viņu sloga nenogrimtu. Arī labdarība ir ilūzija. Mēs nevaram atrisināt problēmu, tikai cīnoties ar tās sekām.

«Mums ir jāsāk runāt par reāliem iemesliem, kāpēc šie cilvēki šeit ir nonākuši. Viņi nav atbraukuši tāpēc, ka ilgojas pēc islāma kultūras. Viņi šeit ir tāpēc, ka bēg no drausmīgiem dzīves apstākļiem. Gluži tāpat, kā bēg latvieši, turklāt daudz mazāku problēmu dēļ. Kamēr mēs, eiropieši, nebūsim gatavi noraut maskas un nerunāsim par lietas būtību, tikmēr process notiks. Un tad mēs vienā brīdī varam pamosties situācijā, kad ir jau par vēlu, jo vairākums šo cilvēku tiešām nesaprot, kā problēmas ir iespējams risināt eiropeiskā veidā, nevis barbariski, kā tas tiek darīts zemēs, no kurām viņi nāk.»

Kādam vajadzētu būt dialogam starp islāmu un kristietību, lai tas būtu jēgpilns un produktīvs?

«Vispirms mums pašiem kristiešiem ir jātiek skaidrībā par tiem jautājumiem, ko citu kultūru un citu reliģiju klātbūtne mūsos saasina, jo kristiešiem arī ne vienmēr ir skaidra atbilde uz jautājumu, kur sākas un kur beidzas mūsu ticības būtība. Kur ir kodols, kas veido mūsu pasaules uzskatu, kas veido mūsu pasaules izjūtu, kas ir tas impulss, kas veido mūsu reliģiju? Kas ir tās kultūras formas, vēsturiski noteiktas, principā neobligātas, mainīgas, kurās mēs to esam ietērpuši? Un es domāju, ka tad, ja mēs varētu nodalīt šos divus līmeņus savā domāšanā un sastaptos arī ar pretējās puses gatavību kaut ko tamlīdzīgu darīt, tad dialogs būtu daudz auglīgāks,» uzskata I.Paičs.

Mēs nerunājam par divām monolītām reliģijām. Fundamentālisti, kuri ir mazāk pašpārliecināti savā pasaules uzskatā, ir sastopami gan kristiešu, gan musulmaņu vidū. Mēs runājam par plašiem un plūstošiem fenomeniem, kur katrs savu ticību saprot ļoti dažādi. Cik dažāda ir kristietība un tās konfesijas, cik dažādi ir mācītāji vienas konfesijas ietvaros, tieši tikpat dažāds ir arīdzan pretnostatītais islāms. «Tas var būt gan inteliģents un ļoti patīkams, absolūti gatavs dialogam, gan tāds, kas uzskata, ka jebkurš dialogs nozīmē atkāpšanos no patiesības.»

Eiropas kopējā vēsture liecina, ka panākt absolūtu vienotību reliģiskos un pasaules uzskatu jautājumos var tikai ar totalitārām metodēm. Respektīvi, tikai ar spēku iespējams piespiest milzīgas cilvēku masas domāt puslīdz vienādi. «Mēs atšķiramies savā domāšanā, katrs pasauli un Dievu redzam mazliet citādāk, bet mums ir viena kopīga iezīme – mēs esam cilvēki. Un mūsu reliģija un mūsu pasaules uzskati beigās reducējas uz vienu jautājumu – kā tas ietekmē cilvēku dzīvi? Tas arī ir Eiropas sekulārais humānisms. Akcents uz to, ka valsts uzdevums nav regulēt to, kam mēs ticam, kā mēs ģērbjamies, kā mēs domājam. Valsts uzdevums ir nodrošināt to, ka mēs varam dzīvot cilvēcīgu un cienījamu dzīvi. Un, ja ir kāds punkts, kurā mēs varam saskarties, tad tā ir šī cilvēcība. Aspekts, ka mēs esam cilvēki, kuri šajā pasaulē meklē atbildes uz lieliem jautājumiem un grib dzīvot. Lūk, ja mēs varam iekšēji katra reliģija atsevišķi nonākt līdz tam, ka esam spējīgi šādā līmenī runāt, tad dialogs ir ļoti auglīgs. Pretējā gadījumā tas nav dialogs, bet tā ir cīņa.

Dialogs nozīmē, ka es esmu gatavs pakļaut šaubām savus pieņēmumus. Dialogs ir tad, kad es esmu gatavs kaut ko mainīt savā domāšanā. Kamēr mēs dzīvojam ar šo augstprātīgo attieksmi, mēs, protams, sagaidīsim tikai un vienīgi agresiju no otras puses, jo viņi jūt, ka mēs viņus neuztveram nopietni. Mēs visu zinām labāk, mēs esam pārāki. Mēs esam gatavi ar viņiem runāt, bet ne jau tā «pa īstam», lai nolaistos līdz viņu līmenim. Jo mēs taču zinām, ka viņu kultūra ir atpalikusi, briesmīga, teokrātiska un nepilnīga. Tāpēc cīnīsimies ar savu augstprātību, jo tikai tad mēs esam gatavi ar kādu vispār sākt runāt!»