Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/30/11108121t1haf6e.jpg)
Lielākā daļa cilvēku svin Jauno gadu. Tie ir svētki, kuros ikviens, kurš ikdienā dodas gulēt pirms pusnakts, paliek nomodā ilgāku laiku. Tiesa, reti kurš aizdomājas, kādēļ mēs katru gadu sagaidām gadumijas brīdi. Portāls «History.com» skaidro, kad un kādēļ ir radusies šāda tradīcija.
Dažādām sabiedrībām šāda tradīcija – svinēt jauna gada iestāšanos, ilgst jau vismaz četrus gadu tūkstošus. Šodienas tradīcijas paredz, ka svinības sākas 31.decembrī, kas ir Gregoriāņu kalendāra pēdējā diena un turpinās līdz 1.janvāra agrām rīta stundām. Šajā laikā cilvēki apmeklē ballītes, ēd īpašus ēdienus, ievēlas vēlēšanās jaunajam gadam un vēro salūtu.
Pirmās vēsturiskās liecības par to, kad svinēts jaunais gads, ir datēts pirms 4000 gadiem senajā Babilonā. Babiloniešiem jaunā gada svinības – «pirmā mēneša» svinības bija marta beigās, kad dienasgaisma bija vienādi ilga ar tumsu – šis brīdis tika uzskatīts par jauna gada sākumu. Tā svinības tika atzīmētas ar lieliem reliģiskiem pasākumiem, kurus sauca par Akitu. Šie svētki ilga 11 dienas.
Akitu bija svinības ne tikai par godu jaunam gadam, bet arī mītiskai uzvarai, kad Babiloniešu debesu dievs Marduks uzvarēja ļauno jūras dievieti Tiamatu, un šai uzvarai bija liela politiskā nozīme – šajā laikā esošā valdnieka mandāts simboliski tika atjaunots, vai arī tika kronēts jauns karalis.
Romā, lai saskaņotu kalendāru ar sauli, Jūlijs Cēzars 46.gadā pirms Kristus gadam pievienoja 90 papildus dienas, un vēlāk tika ieviests jaunais – Jūlija kalendārs. Senajos laikos pasaules civilizācijas visā pasaulē saskaņoja savus kalendārus ar dažādiem agrikultūras vai astronomiskajiem notikumiem. Ēģiptē gads sākās ar ikgadējo Nīlas applūšanu, kas bija saistīta ar Sīriusa zvaigznes uzlēkšanu. Ķīniešu jaunais gads bija saistīts ar otru jauno mēnesi pēc ziemas saulgriežiem.
1.janvāris – svētku diena
Romiešu kalendāra sākotnējais variants sastāvēja no 10 mēnešiem, kuros bija 304 dienas, un katrs jaunais gads sākās ar brīdi, kad dienasgaismas ilgums bija vienāds ar diennakts tumšo laiku. Šādu kārtību ieviesa Romuls, Romas dibinātājs, astotajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas.
Vēlāk Romas otrais valdnieks, karalis Numa Pompilijs kalendāram pievienoja mēnešus, kurus nodēvēja par godu svētajam Janvārijam, kā arī jaunu «gada pēdējo mēnesi» – februāri, kas bija vienīgais mēnesis ar 28 dienām. Jāpiezīmē, ka marts bija gada pirmais mēnesis.
Šāds kalendārs pastāvēja līdz pat 46.gadam pirms Kristus, kad Jūlijs Cēzars nolēma ieviest jaunu kalendāru, kas atrisinātu dažādas problēmas. Jaunais kalendārs tapa, Cēzaram sadarbojoties ar dažādiem tajā laikā prominentiem astronomiem un matemātiķiem. Tika ieviests Jūlija kalendārs, kas ir ļoti līdzīgs modernajam Gregoriāņu kalendāram, kas tiek izmantots lielākajā daļā pasaules. Mūsdienās Jūlija kalendāru izmanto vairākas pareizticīgās baznīcas (krievu, serbu).
Reformējot kalendāru, Cēzars noteica, ka gada pirmajai dienai jābūt 1.janvārim, lai godinātu romiešu dievu Janusu, kura divas sejas ļāva skatīties atpakaļ pagātnē un tālāk nākotnē. Romieši svinēja, piedāvājot Janusam «upurus», apmainoties ar dāvanām, dekorējot savus mitekļus un apmeklējot dažādus pasākumus.
Viduslaiku Eiropā kristiešu līderi uz laiku aizstāja 1.janvāri kā pirmo gada dienu, aizstājot to ar 25.decembri, kurā atzīmēja Jēzus dzimšanu, un 25.martu, kurā atzīmēja Jēzus augšāmcelšanos. 1582.gadā pāvests Gregorijs XIII atjaunoja 1.janvāri kā gada pirmo dienu.
Jaunā gada svētku tradīcijas
Daudzās valstīs jaunā gada svinības sākas 31.decembrī un beidzas agrā 1.janvāra rītā. Svinētāji izbauda svētku mielastu un vēl viens otram visu labāko jaunajā gadā. Spānijā un citās spāniski runājošajās valstīs, cilvēki īsi pirms pusnakts atsijā vairākas vīnogas, kas simbolizē cerības uz jauno gadu. Tāpat daudzās pasaules valstīs ir dažādas tradīcijas, kuras izpildot, cilvēki jaunajā gadā cer tikt pie bagātībām un dažādām citām privilēģijām.
Latvijā Jaungada tradīcijās daudzi elementi aizgūti no Ziemassvētku un Meteņu tradīcijām, jo arī šīs dienas agrāk uzskatīja par jauna gada iesākumu. Arī ēdieni tika pasniegti līdzīgi kā Ziemassvētkos - zirņi, zīdenis jeb biezputra ar gaļu, cūkas galvas puse, maize, alus. Galdam bija jābūt bagātīgam, lai nekā netrūktu arī nākamajā gadā.
Tipisks Jaungada ēdiens ir zivs, kuras zvīņas liek makā, lai jaunajā gadā netrūktu naudas.
Vēl viena izplatīta tradīcija bija ķekatās jeb budēļos iešana, kad cilvēki pārģērbās dažādās maskās un gāja apraudzīt kaimiņu mājas. Pazīstamākās maskas bija zirgs, čigāns, lācis, dzērve un nāve.
Seno latviešu ticējumos katram gada mēnesim tika piedēvēts savs ēdiens. Lai nākamajā gadā visi mēneši būtu veiksmīgi, Vecgada vakarā jāēd divpadsmit ēdieni, kuriem mūsu senči piedēvēja simbolisku nozīmi. Vecgada vakarā uz galda ir jābūt pīrāgiem, kas simbolizē mājīgumu un omulību, āboliem, kas simbolizē skaistumu, pupām, kas simbolizē daudz bērnu, zirņiem, jo tad nākamajā gadā nevajadzēs raudāt, bietēm, jo būs karstas asinis, skābiem kāpostiem, lai būtu salda dzīve, bet skābums jāapēd vecajā gadā. Tāpat uz galda ir jābūt dzērvenēm, jo tad būs sārti vaigi, rutkiem, jo būs laba veselība, piparkūkām, lai būtu grezna dzīve, cūkas ribiņām un šņukuram, lai nākamajā gadā būtu spēks un laime, zivīm, lai būtu bagātība, un zāļu tējām ar medu, jo tējas aromāts atbaida ļaunos garus, bet medum tiek piedēvēta maģiska nozīme.
Latviešu ticējumi vēsta, ka Vecgada vakarā meitenēm vajag ar plikām kājām skriet ārā un nolauzt ābeļu zaru, un kurai būs gadījies kuplāks zars, tā dabūs bagātāku brūtgānu. Kāds cits ticējums vēsta, ka vecā gada vakarā vajagot līdz pulksten divpadsmitiem dzīvot augšā un divpadsmit reizes ēst, tad nākamais gads būšot bagāts.
Tāpat ticējumos teikts, ka tas, ko Jaungada naktī redz sapnī, nākamajā gadā piepildās, un, ja Jaungada dienā kaut ko ēd pirmo reizi un kaut ko vēlas, tad šī vēlēšanās arī piepildās.