Kāpēc cilvēkiem, šimpanzēm un žurkām patīk kutināšana? Uz šo jautājumu raidsabiedrībai BBC atbildi meklējis žurnālists Džošs Gabatiss (Josh Gabbatiss).
Kāpēc cilvēkiem, šimpanzēm un žurkām patīk kutināšana? (17)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Žurnālists savu vēsturisko ekskursu sāk ar vienu no prominentākajiem pētniekiem šajā jomā - Mērilendas Universitātes neirozinātnieku Robertu Provainu (Robert Provine).
«Kutēšana ir viens no plašākajiem un dziļākajiem zinātnes tematiem,» uzskata Provains, kurš savā zinātniskajā karjerā pievērsies arī žagu, žāvāšanās un bezdēšanas izpētei.
Zinātnieki ir izšķīruši divus kutināšanas veidus - knismesis un gargalesis.
Knismesis ir viegla kutinoša, nedaudz kaitinoša sajūta, kas rodas no vieglas kustības pār ādu un parasti neizraisa smieklus. Provains uzskata, ka to izjūt praktiski visas dzīvās būtnes, kam nepieciešams aizsargāt savu ādas virsmu.
Gargalesis savukārt raksturīga tikai zīdītājiem. Tā ir spēcīgāka kutināšana, kas izraisa smieklus un bieži vien ir saistīta ar rotaļāšanos.
«Ar smiekliem saistītu kutināšanu visatbilstošāk būtu uzskatīt par sociālu uzvedību, nevis refleksu,» uzskata dermatologs Semjuels T. Seldens (Samuel T. Selden). Kādā brīdī evolūcijas vēsturē kutināšana kļuva par jautru nodarbi.
«Kutināšana ir primārais stimuls smiekliem,» secinājis Provains, piebilstot, ka gatavošanās kādu kutināt, sakot «tūlīt tevi izkutināšu», iespējams, ir viens no pasaules senākajiem jokiem un vienīgais joks, kas der gan cilvēku, gan šimpanžu mazuļiem.
To apliecina arī Portsmutas Universitātes psiholoģes Marinas Davilas Rosas (Marina Davila-Ross) pētījumi, kuru ietvaros viņa ne reizes vien kutinājusi šimpanzes.
Zinātniece pētījusi līdzības un saistību starp cilvēku un pērtiķu smiekliem.
«Mēs izmantojām akustiskos datus, līdzīgi kā ģenētikas speciālisti izmanto ģenētikas datus, lai rekonstruētu evolūcijas attiecības,» norādīja Davila Rosa.
Viņas 2009. gadā publicētais pētījums apstiprināja, ka cilvēku smiekli attīstījušies no skaņām, ko izdvesa cilvēku un pērtiķu kopējie senči.
Pētījumā izsekota ne tikai smieklu, bet arī kutināšanas evolūcija.
Davila Rosa secinājusi, ka pērtiķis nekad nesmiesies, no malas skatoties, kā spēlējas citi pērtiķi. Lai pērtiķim kaut kas liktos smieklīgs, tam pašam ir aktīvi jāspēlējas ar saviem biedriem. Kutināšana parasti ir daļa no šīm rotaļām, kam raksturīga skriešana, lēkāšana, kūleņu mešana un citas aktivitātes, kas izraisa pozitīvas emocijas un nereti smieklus, kas var atstāt bez elpas.
Šimpanzes smiekli izklausās pēc saraustītas elsošanas, kas citiem šimpanzēm norāda, ka tā ir tikai rotaļa, nevis uzbrukums, skaidro Provains.
Tādiem sabiedriskiem dzīvniekiem kā primātiem kutināšana ir lielisks veids, kā stiprināt draudzības saites kontrolētā veidā.
Cilvēki atdalījās no pārējiem hominīdiem pirms aptuveni desmit līdz 16 miljoniem gadu un kutināšanas smieklu vēsture ir vismaz tikpat gara vai pat garāka. Lai gan smiekli un kutināšana nav pati populārākā izpētes tēma zinātnieku vidū, vairāki ierobežoti pētījumi liecina par zināmu līdzību starp cilvēkiem un dzīvniekiem.
Etoloģijas speciāliste Patrīcija Simoneta (Patricia Simonet) kādudien, vērojot savu suni griežam uz riņķi biroja krēslu, pamanīja, ka viņas četrkājainais draugs izdveš skaņas, kas liecina, ka viņš šo nodarbi uzskata par uzjautrinošu. Simoneta aizdomājās, vai suņa izdvestās skaņas varētu nosaukt par smiekliem, un nolēma to izpētīt.
Līdzīgi kā ar šimpanzēm, Simoneta secināja, ka smiekliem līdzīgā saraustītā elpošana ir saistīta ar spēlēšanos.
Pāris gadus pirms šī pētījuma Simoneta bija novērojusi, ka arī Āzijas ziloņi rotaļu laikā elpo saraustīti. Tolaik viņa to nesauca par smiekliem, bet pamanīja līdzību, kad sāka pētīt suņu «smieklus».
«Izskatās, ka ziloņi kutina viens otru,» norāda Provains, piesaucot Kenijas ziloņu ekspertes Džoisas Pūlas (Joyce Poole) novērojumus.
Ir grūti pārbaudīt, vai ziloņu smiekli un kutināšana ir līdzīgi cilvēku smiekliem un kutināšanai, tādēļ kutināšanu padziļināti izpētīt varētu palīdzēt mazāka izmēra dzīvnieki, ar ne tik biezu ādu.
Žurkas tiek plaši izmantotas dažādos pētījumos un kutināšanas izpēte nav bijis izņēmums. Žurkas zinātnes vārdā tiek kutinātas jau aptuveni 20 gadus. 2010. gadā neirozinātnieks Jāks Pankseps (Jaak Panksepp) un viņa toreizējais students Džefrijs Burgdorfs (Jeffrey Burgdorf) publicēja pretrunīgi vērtētu rakstu par žurku «smiekliem».
Panksepam bija iešāvusies prātā ideja, ka žurku izdvestās skaņas rotaļu laikā varētu būt attāli saistītas ar skaņām, ko rotaļājoties izdveš cilvēki.
Tolaik pasaule nebija gatava smejošiem grauzējiem un zinātnieku aprindās Panksepa pētījums tika uzņemts ar lielu skepsi. Tomēr kopš tā laika žurkas kutinātas arī citos pētījumos.
Bernes Universitātes pētnieks Luka Meloti (Luca Melotti) pētījis žurku sejas izteiksmes pēc kārtīgas kutināšanas un secinājis, ka kutināšana grauzējiem aktivizē tās pašas smadzeņu zonas un neironu ceļus, kas aktivizējas arī cilvēkos, kad tie piedzīvo pozitīvas emocijas.
Davila Rosa secinājusi, ka visvieglāk kutināt ir pavisam jaunus pērtiķus, un tas pats sakāms par žurku jaunajām atvasēm.
Meloti un daudzi citi zinātnieki novērojuši, ka tieši jaunās žurkas visvairāk izbauda kutināšanu. Tas savukārt vedina aizdomāties par cilvēkbērniem, kas agrā vecumā ir sajūsmā par kārtīgu izkutināšanu.
«Ja visprimitīvākie zīdītāji arī izrāda šādas emocijas, tas liecinātu, ka līksmais efekts zīdītāju smadzeņu attīstībā radies daudz agrāk nekā domāts līdz šim,» rakstīja Pankseps un Burgdorfs.
Ja kutināšana un smiekli bija raksturīga jau cilvēku un žurku kopējiem senčiem, to izcelsmes būtu meklējama vairāk nekā 80 miljonu gadu senā pagātnē. Taču Davila Rosa uzskata, ka jābūt uzmanīgiem, runājot par smejošām žurkām, suņiem vai citiem dzīvniekiem. Vārda «smiekli» vietā viņa iesaka runāt par pozitīvu skaņu izdvešanu.
Arī Melots un Provains atzīst, ka būtu jāuzmanās dzīvnieku izdvestās skaņas saukt par smiekliem. Runājot par daudzajiem video «YouTube», kur redzama dzīvnieku kutināšana, Melots norāda, ka daudzos gadījums, ļoti iespējams, tās ir pozitīvas emocijas, kas rodas no kutināšanas, taču aicina nesteigties ar šādiem secinājumiem.
Vēl piesardzīgākiem būt aicina nevalstiskās organizācijas «International Animal Rescue» kampaņa «Tickling is Torture».
«Kad runa ir par video, kuros dzīvnieki šķietami labprātīgi un ar prieku dara neparastas vai pretdabiskas lietas, bieži vien viss ir ne tā, kā izskatās,» norāda kampaņas pārstāvis.
Patiesībā dzīvnieku emocijas ir grūti akurāti novērtēt. Pat mūsu mājdzīvniekiem kaķiem un suņiem kutināšana patiesībā var nepatikt tik ļoti, cik mums liekas. Galu galā arī cilvēkiem kutināšana var gan patikt, gan nepatikt.
Pētot cilvēku uzvedību un reakciju, izpētes objektiem iespējams palūgt sīki aprakstīt savas izjūtas, bet pētījumos par dzīvniekiem šādas iespējas nav. Neskatoties uz to, pēdējos gados pieaugusi zinātnieku intereses par dzīvnieku emociju pozitīvo pusi.
Nodošanās smieklu un kutināšanas izpētei no malas var šķist drusku nenopietna nodarbošanās, bet šādām zināšanām ir praktisks pielietojums. Piemēram, Burgdorfs žurku kutināšanā iegūtās zināšanas izmantojis, lai palīdzētu attīstīt ārstēšanas metodes psihiskiem traucējumiem.
Un, protams, šie pētījumi pierāda, ka dzīvnieki ir sarežģītas būtnes, kas ir spējīgas uz pozitīvām emocijām, kuras var salīdzināt ar cilvēku izjūtām.
