Esmu jūsu ģimenes loceklis (25)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pēc vismaz septiņu gadu ilga cīniņa ar visdažādākajām iestādēm Uģim Rūķītim beidzot izdevies atvērt Latvijā pirmo legālo dzīvnieku kapsētu «Citi medību lauki». Liepājas ceļa 2.km klusā, tīrā priežu mežā, nožogots 6 ha liels zemesgabals, kas sadalīts nelielos laukumos ar iekārtotiem celiņiem un sīkākām kapavietām (arhitekts Guntis Sakne, teritorijas labiekārtošanas plāna autore Inese Grundule).

Turpat pie izteiksmīgajiem vārtiem (autors Ģirts Burvis) ļoti askētisks namiņš biroja vajadzībām, kapsētas morgs ar dažādu veidu zārkiem, kurus var pasūtīt jebkura lieluma sunim, kaķim vai citam dzīvniekam. Vēlaties ar cieņu apglabāt savu zelta zivtiņu, kāmīti vai žurku, kuri bija jūsu ģimenes locekļi? Arī viņiem var piemeklēt gan zārciņu, gan kastīti, dzīvnieku var apbedīt arī viņa mīļajā sedziņā, ja saimnieks tā vēlas. Pie mums – tāpat kā pie jums Šī kapsēta ne ar ko neatšķiras no cilvēku kapsētas. Lai gan pavisam tuvu ir šoseja Rīga–Liepāja, te ir klusums un miers. Te tāpat ir celiņi, kapu kopiņas, ziedi, stādīti krūmi, pieminekļi. Šeit notiek arī bēru procesijas – zārks, sveces, ziedi, runas un mūzika. Mācītāji gan esot atteikušies piedalīties, jo dzīvnieki nav kristīti un «Bībele nav rakstīta dzīvniekiem, bet gan cilvēkiem». Kapsētas vidū piemineklis, kas veltīts visiem dzīvniekiem, kuri devušies uz citiem medību laukiem, – dzirnakmens, uz kura nolikta vaļēja suņa kakla siksna (idejas autori – Inese Grundule, Māra un Indulis Rankas, Uģis Rūķītis). Tā vien gribas pie tā apstāties un padomāt par nu jau brīvajiem dzīvniekiem citos medību laukos. Nevar nepaiet garām arī nelielai, vienkāršai kapa plāksnei, kas uzlikta, pieminot kūlas dedzināšanā bojā gājušos kukainīšus un sīkos dzīvnieciņus (autors Jānis Straupe). Septembra otrā svētdiena ir mirušo dzīvnieku piemiņas diena, tad arī šajā kapsētā var iedegt svecītes, pastāvēt, pieminēt un sakārtot. Kapsētas vadība sniedz visus iespējamos apbedīšanas pakalpojumus: aizbrauc pakaļ mirušajam dzīvniekam, pasūta zārku, ja saimnieks to vēlas, apkopj kapu, ja saimnieks pats negrib to darīt, veic arī pārapbedīšanas procedūru, jo nu daudzi vēlas savu mīluli pārcelt no nelegālas vietas uz legālu. Ir iespēja nopirkt kapavietu, slēdzot līgumu uz pieciem gadiem, maksājot katru gadu vienu latu par kapavietas īri. Pēc pieciem gadiem līgumu var atjaunot vai izbeigt. Var iegādāties arī ģimenes kapavietu – paredzot, ka tur tiks apglabāti nākamie dzīvnieki, kas tiks iegādāti. Ar laiku – aptuveni pēc pusotra gada –, kad izdosies ierīkot gāzes vadu apkurei, kapsētā paredzēta arī krematorija, bet tā kā «Latvijas Gāze» mūsu valstī ir monopoliste, varam tikai iztēloties, cik iespaidīgas summas tiks tērētas šādai «labierīcībai». Bet pagaidām te, kā jau kapos, uz kopiņas var uzlikt pieminekli savam mīlulim, veidojot to pēc savas gaumes, un aizkustinoši, man šķiet, ir tas, ka cilvēku kapsēta neko daudz neatšķiras no šīs – arī te var redzēt pieminekļus gan ar fotogrāfijām, gan ar iekaltiem laba vēlējumiem citos medību laukos, gan dzeju. Krustus gan neredz – tie laikam tiešām attiecas vienīgi uz cilvēkiem. Dzīvnieku kapsēta – tas nav nekas jauns Ārzemēs tās, saprotams, pastāv jau sen. Neprātīgais vējagrābslis un ģēnijs lords Bairons gribējis, lai viņu apglabā blakus viņa mīļotajam sunim. To pašu viņš piedāvājis arī savam sulainim, bet tas apvainojies un atstājis dienestu, neapjēgdams, kāds gods viņam tiek parādīts. Arī Cēsīs, pie pils, kur atrodas Vēstures muzejs, ieraugāma suņa apglabājuma vieta. Mēs ilgi smīkņājām par to, ka cilvēki ārzemēs pārmērīgi izšķiež naudu savu mājdzīvnieku dēļ: ved tos uz frizētavu, speciāli ēdina (ak, vēl nesen speciālā suņu un kaķu barība bija kaut kas pilnīgi nezināms!), guldina īpašā groziņā un pat apbedī zārkā! Bet, re nu! Tas viss jau atnācis arī pie mums, jo sākam apjaust, ka mūsu dzīvnieki tiešām ir ģimenes locekļi. Turklāt tur, ārzemēs, iegādājoties dzīvnieku, jāuzrāda izziņas par to, kā un kur iepriekšējais dzīvnieks miris, kur aprakts u.tml. Amerikā pašlaik ir jau 600 dzīvnieku kapsētu, no kurām lielākā – 70 000 apbedījumu – atrodas Hartsdeilā Ņujorkā. Vecākās dzīvnieku kapsētas atrodamas Amerikā (kopš 1896.gada) un Parīzē (kopš 1899.gada). Tās darbojas arī šodien. Latvijā legālas dzīvnieku kapsētas līdz šim nav bijušas, katrs saimnieks apbedījis savu mīluli, kā nu pratis un varējis. Esmu redzējusi Ventspils šosejas malā nelielu nelegālu kapsētu, kur apglabāti mājdzīvnieki... Jāatzīst, ka skats uz to ir diezgan bēdīgs. Uģa Rūķīša varonības pierādījums ir šī pirmā legālā dzīvnieku kapsēta, kas, par spīti daudzajiem kritiķiem un neticīgajiem, kuri joprojām apšauba šīs idejas lietderīgumu, un ieņēmuma dienesta pārcentībai, meklējot nelikumības, jau darbojas. Tomēr Rūķītis lepojas, ka birokrātiskajam papīru kalnam izēdies cauri, viss viņam kārtībā un likumīgi, ir ievērotas visas Latvijas un ES likumdošanas prasības. Viņš jau nemaz nenoliedz, ka tas viss ir nepieciešams, tomēr… Cik labi būtu, ja kāds arī uzsistu uz pleca un nopriecātos. Nevis nosprādzis, bet devies uz citiem medību laukiem! Uģis stāsta par kapsētu lietišķi un kā no grāmatas nolasītiem teikumiem, jo, kad kapsēta tikko sākusi darboties, bijis jāiztur diezgan liels ieinteresēto mediju «uzbrukums». Un tomēr viņa balsī jūtams arī sarkasms, sašutums, kas tiek mīkstināts ar ironiju, bet visvairāk tomēr mīlestība. Viņš nesaka «nosprādzis», «atstiepis kājas», «nobeidzies»... Arī «miris» ne... Jo – pilnīgi pareizi! – šis vārds attiecas uz cilvēkiem. Par dzīvniekiem Uģis konsekventi saka: «Devies uz citiem medību laukiem!». Uz kāda kapa noliktas divas suņa bļodiņas, gan pagaidām, un Uģis saka: «Kāpēc ne?» Viņš arī večiņas kaķīti var apglabāt par velti, tomēr nenoliedz – ja grib uzturēt šādu kapsētu labā stāvoklī un attiecīgajos standartos, te nemitīgi jāiegulda nauda, un pašlaik viņš ir ieguldījis tikai savējo. Kādi visziņi runājot, ka viņš uztaisīšot kapsētu un tad blakus būvēšot ciematu. Tomēr Uģis netic – vai tiešām kāds gribētu dzīvot mājā, kas celta uz kapsētas zemes? Taču humora izjūta un ironija viņu glābj, un šķiet, ka tā vēl ilgi būs nepieciešama. *** Dzīvnieku kapsētas direktors Uģis Rūķītis izstrādājis pamatojumu, kāpēc mājdzīvniekus vajadzētu apbedīt ar tiem pienākošos cieņu. 10 iemesli, kādēļ jūsu ģimenes loceklis – mājdzīvnieks – būtu jāapglabā dzīvnieku kapsētā: 1. Vai jūs vēlaties dzīvot kapsētā (ja domājat apbedīt dzīvnieku savā privātīpašumā)? 80% mājdzīvnieku dzīvo dzīvoklī, to saimniekiem nav sava zemes īpašuma, tātad – kaut vai puslegālas apbedīšanas iespējas. 2. Vai citi jūsu ģimenes locekļi arī tiks apbedīti mājās (aiz šķūnīša, dārza stūrī utt.)? 3. Vai gadījumā, ja kāds no jūsu ģimenes locekļiem mirs slimnīcā (veterinārajā klīnikā), jūs viņu pametīsiet tur jeb tomēr apbedīsiet kapsētā? 4. Jūsu privātīpašumā nākamie jūsu dzīvnieki čurās virsū apbedītā dzīvnieka kapam vai izkārpīs kapu kopiņu. 5. Laikam ejot, jūs vai nākamās paaudzes nolems tajā vietā kaut ko uzbūvēt (baseinu, garāžu...). 6. Vai apraksiet mājdzīvnieku pareizā dziļumā, lai to neizrakātu žurkas un citi klejojošie «sanitāri»? 7. Aprokot savu dzīvnieku kaut kur (piemēram, hipodroma teritorijā), pilsētai attīstoties, visi šie kapi tiks izārdīti. Legālajā dzīvnieku kapsētā nekas tāds nevar notikt. 8. Jūsu dzīvnieka kaps ikdienā nav pasargāts no vandāļiem un huligāniem, jo netiek apsargāts, kā to nodrošina legālā dzīvnieku kapsēta. 9. Savu nekustamo īpašumu jūs varat kādreiz pārdot vai, to ieķīlājot, zaudēt, un diez vai nākamais īpašnieks piekritīs kopt jūsu dzīvnieka kapu vai ļaut to apmeklēt. 10. Dzīvnieku kapsētas pakalpojumi nav ekskluzīvi un dārgi (sākot ar Ls 5), lai jūs nevarētu atļauties savam ģimenes loceklim izrādīt godu arī pēc tā nāves. Parēķiniet, cik latu mēnesī jūs katru gadu tērējat sava dzīvnieka pārtikai, kakla siksnām, būriem, rotaļlietām, ķemmēm, ikgadējām potēm, veterināram utt. Sods par dzīvnieka nelegālu apbedīšanu ir līdz Ls 250.

Komentāri (25)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu