Vāvere, kas ļepato kā zaķis (4)

Gandrīz droši var teikt: vāveri ir redzējis ikviens, ja ne dzīvu, tad vismaz attēlotu bilžu grāmatās un multenēs vai atveidotu rotaļlietās, suvenīros. Pie mums, Latvijā, sastopama tikai viena no bezmaz divsimt septiņdesmit pasaulē kopumā zināmajām visai dažādajām grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas sugām; tā ir Eirāzijas jeb parastā vāvere (Sciurus vulgaris) – slaids, 18–25 centimetrus (neskaitot asti) garš, 200–400 gramus sverošs zvēriņš – tipiskākais pārstāvis savā apmēram trīsdesmit kustoņu sugas ietverošajā vāveru ģintī. Eirāzijas vāvere izsenis apdzīvo boreālo zonu no Atlantijas līdz pat Kamčatkai, Sahalīnai, Japānas salām. Turklāt daudzviet kontinentā šī suga tīši aklimatizēta, piemēram, ar Staļina rīkojumu vāvere esot ievesta Krimas pussalā. Būdama grauzēju kārtai piederīgs zīdītājs, vāvere pēc sistemātiskā iedalījuma skaitās «radiniece» bebriem, pelēm, žurkām, strupastēm. Tātad – loģiski, ka šai sugai raksturīgs viss, kas raksturīgs visiem grauzējiem. Taču – tikpat loģiski, ka tai ir raksturīgs arī šis tas specifisks, atšķirīgs no vairākuma savu kārtasbrāļu. Piemēram, visiem tik labi zināmā vāveres kuplā aste. Arī – ja ne visiem, tad vismaz daudziem tik labi zināmie viņas pušķainie ausu galiņi ziemā. Ne viens vien šī aprakstiņa lasītājs, jācer, ievērojis, ka vāveres apmatojuma jeb, maigāk izsakoties, kažociņa krāsa ir vasarā gandrīz viscaur (izņemot balto vēderu) vairāk vai mazāk ruda, bet ziemā – pelēcīga. Jācer, ievērojis arī to, ka ziemas kažociņš viņai krietni kuplāks, biezāks par vasaras ietērpu. Agrāk, dažus gadus pirms PSRS okupēja Latviju, tieši šī ziemas kažociņa dēļ ļoti daudzas mūsu tēvzemes vāveres dabūja galu un nokļuva mednieku somās. Kā nu ne?! – par vienu vāverādiņu no uzpircējiem varēja dabūt tiem laikiem brangu naudu: vismaz pusotru latu. Kājas kā zaķim Vāveres pakaļkājas, samērojot ar rumpi, ir garas, pie tam – tās daudz garākas un spēcīgākas par priekškājām. Nu gluži – kā zaķim! Tādēļ pa zemi zvēriņš arī pārvietojas kā zaķis – lec, izsviežot pakaļkājas uz priekšu aiz priekškājām, – ļepato. Jā, vāvere ļepato kā zaķis! Kā zaķis, kurš, pretstatā ļaužu vairākuma viedoklim, nav grauzēju kārtai piederīgs! Ja kāds no lasītājiem netic augšminēto kustoņu pārvietošanās stila līdzībai, lai viņš aplūko pa zemi lekušas vāveres dubļos, smiltīs vai sniegā atstāto pēdiņu nospiedumu savstarpējo novietojumu – lai redz trapecveidīgi izkārtotu četru pēdu nospiedumu grupu virkni, kur katrā pēdiņu grupā pakaļkāju ieminumi atrodas pirms priekškāju ieminumiem. Bez tam, – tāpat kā zaķim – vāveres abu priekškāju nospiedumi savstarpēji ir samērā tuvu kopā, pakaļkāju nospiedumi – mazliet tālāk viens no otra, to priekšgali izvērsti un tādēļ atrodas lielākā vai mazākā leņķī pret kustības virziena iedomāto asi. Vēl: jo ātrāk dzīvnieks lēkšojis, jo lielāks ir attālums starp pēdu nospiedumu grupām. Pēdu nospiedumos redzams, ka vāveres priekškājām labi attīstīti tikai četri pirksti, bet pirmais (īkšķis) – praktiski nepamanāms, jo rudimentāls. Pakaļkāju pēdas ir garenas, tām labi attīstīti visi pirksti. Visi pirksti – slaidi, ar asiem, gariem un līkiem nagiem. To bez grūtībām var redzēt, aplūkojot vāveres pēdu nospiedumus, kurus viņa atstājusi, pārvietojoties pa zemi. Lēciena pamācība Taču vāvere, kā zināms, ir dzīvnieks, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada, uzturēdamies kokos. Tieši šai dzīves daļai evolūcija pielāgojusi ne tikvien vāveres atsperīgās pakaļkājas, lokanos pirkstus un to smailos nagus, bet arī (vai pat – pirmkārt) viņas asti, kas izveidota par apmēram divdesmit centimetrus garu, teicamu ķermeņa stabilizatoru jeb līdzsvara noturēšanas līdzekli, par stūri un zināmā mērā pat par planieri. Līdzsvaru noturēt vāverei nepieciešams gan sēžot uz zariem, gan staigājot vai skraidot pa zariem, jo īpaši – pa maziem, smalkiem zariņiem. Lai droši rosītos augstu zarotnē, protams, ir precīzi jāstūrē. Bet visas trīs astes pamatfunkcijas vienlaicīgi tiek izmantotas lecot – gan līdzsvara stabilizators, gan stūre, gan planieris vajadzīgs, lecot no zara uz zaru, no koka uz koku, retumis – no koka zemē. Protams, lai izdotos lēciens, vajadzīgs arī atspēriens. Bet, lai lēciens izdotos pilnvērtīgs, pirms tā jānotiek kaut vai nelielam ieskrējienam. Cienījams lēciens, kas seko garam ieskrējienam pa līmenisku, gana resnu zaru, ir lēciens uz citu – pat trīs četrus metrus attāla koka – tajā pašā augstumā esošu zaru. Bet slīpi lejup vāvere spēj aizplanēt pat krietni tālāk par desmit metriem! Ā, re: zarotnē vāvere ir «veikla kā vāvere», bet uz zemes viņa – jau noskaidrojām – ļepato kā zaķis... Skrubina ragus Tagad – ziemā –, sekojot vienas otras ļepatotājas sniegā atstātajām pēdām, cilvēkam var paveikties uziet kādu vāveres īpaši iecienītu vietu, kuru – kā liecina pazīmes – viņa mēdz apmeklēt itin regulāri. Proti: ja vāvere mežā atrod, piemēram, aļņu vai briežu buļļa vai, tikpatlab, stirnu āža nomestu ragu vai arī kāda zvēra skeletu vai tikai skeleta atliekas, viņa laiku pa laikam ierodas pie sava atraduma un... grauž to. Kāpēc? Tāpēc, ka, graužot ragus vai kaulus, zvēriņš dabū jebkuram dzīvam organismam tik nepieciešamās minerālvielas un – kas ir ne mazāk svarīgi – tā viņš uzasina savus priekšzobus. Kustina asus zobus Grauzējiem ir gari, uz iekšu saliekušies priekšzobi – četri: divi augšžoklī, divi apakšžoklī. Vāvere nav izņēmums. Priekšzobiem trūkst sakņu, un tie aug visu mūžu. Emalja šos zobus klāj tikai no priekšpuses, tāpēc dzīvniekiem, graužot cietas lietas, viņu zobi vairāk dilst un nodilst mutes iekšpusē, kur tos sedz tikai relatīvi mīkstais dentīns, bet cietās emaljas nav. Tādējādi grauzēju zobi uzasinās, tie allaž ir asi. Vāveres mutē atrodas īpaši muskuļi, bez kuriem viņai neiztikt, ēdot ozolzīles un lazdu riekstu kodolus. Var pat apgalvot - ja nebūtu minēto muskuļu, vāvere vien retumis, vien izņēmuma gadījumos varētu (spētu!) notiesāt kādu no šiem saviem kārumiem. Īpašie muskuļi spēj saspiest ciešāk kopā jeb satuvināt apakšējos priekšzobus. Lai piekļūtu cietā sēklapvalkā ieslēgtam ēdienam, sacīsim, rieksta kodolam, vāvere, turot riekstu ķepiņās, ērti iekārtojas uz koka zara, tad satuvina zobus un tad iecērt tos čaumalā, pēc tam atkal attālina zobus vienu no otra. Čaumala saplaisā. Nu pamazām, pa gabaliņam vien var izdabūt un notiesāt gardumu. Vāverēsmas Bet ne jau tikai ozolu un lazdu sēklu dēļ vāvere lielāko savu mūža laiku pavada kokos. Nebūt ne. Tagad – ziemā – galvenā, bet ne vienīgā šī zvēriņa barība ir skujkoku sēkliņas; tās viņš izgrauž no priežu, egļu un lapegļu čiekuriem. Vēro un redzi: vāvere, ar priekšķepiņām pieturot, nokož čiekuru, tad satver zobos un sprinģo uz kādu jau iepriekš izraudzītu horizontāli augošu zaru, kur, stabili iekārtojusies (apsēdusies un ar astes palīdzību nolīdzsvarojusies), saņēmusi čiekuru plaukstās, veikli groza un tik veikli apstrādā to – aši, aši izloba sēkliņu pēc sēkliņas; lejup virpuļo zvīņa pēc zvīņas. Vēro un brīnies: nieka divas trijās minūtēs čiekurs iztukšots; palikusi vien smalki apgrauzta serde, kas nokrīt lejā un paliek guļam līdzās citām tādām pašām atbirām. Bet vāvere nekavējoties dodas pēc nākamā čiekura, lai ar to zobos steigšus atgrieztos ēdamvietā. Pavasarī, kad organismam trūkst vitamīnu, zvēriņš pat tad, ja netrūkst sēklām pilnu čiekuru, lielā daudzumā apēd priežu skuju jaunos dzinumus; to var konstatēt pēc raksturīgām zemē nokritušām šīs ēdmaņas atliekām. Starp citu, itin labprāt vāvere mielojas arī ar egļu pumpuriem, ar alkšņu čiekuriņiem un skarām. Vasarā ar dažādām ogām, ļoti bieži ar kukaiņiem un citiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, retumis ar putnu olām un pat mazuļiem. Vasaras nogalē un rudenī vāvere – atbilstoši daudzu cilvēku viedoklim – gādā un slēpj ziemai papildbarības krājumus īpaši nolūkotās vai atbilstoši sagatavotās vietās, kurās pat krietnā salā temperatūra turas virs nulles. Šīs vietas var būt nolūkotas vai sagatavotas celmu spraugās, dobumos, putnu būros un tamlīdzīgos atbilstošos dabas vai cilvēku darinājumos. Ja ir iespēja izvēlēties, priekšroka (priekšķepa) tiek dota augstāk kokos esošām slēptuvēm. Vāvere tajās noglabā jau zināmos riekstus, ozolzīles un citas augu sēklas, arī sažuvušas ogas. Krājumi allaž veidoti tikai no nebojātiem produktiem. Nav maldinoši apgalvot, ka rudenī tiek gatavotas – uzspraustas kokos uz sausiem zariņiem, lai žūst, – arī sēņu rezerves. Taču līdz īstai ziemai gan šie čaganie kaltējumi nekad nesaglabājas. Te iederas piebilde, ka, vāveruprāt, visgardākās sēnes (gan svaigi lauztas, gan žāvētas), kā izrādās, ir dažu sugu celmenes un sviesta bekas. Būvē ligzdu Bet ne jau tikai meklējot, gādājot, ēdot un slēpjot barību, vāvere ievērojamāko tiesu savas dzīves aizvada kokos. Nebūt ne. Kokos, tieši kokos vāvere meklē glābiņu briesmu gadījumos – gan patiešām briesmīgos, gan tikai pašai šķietamos. Kokos, tieši kokos ierīkotā mājoklī vāvere, saritinājusies un apsegusies ar asti, pavada savu diennakts guļamperiodu – visu nakti un parasti arī dienas vidu. Jā – arī dienas vidu, jo, lai gan kuplaste ir tipisks dienas dzīvnieks, saules gaismā viņai labpatīk uzturēties pārsvarā no rītiem un pēcpusdienās. Kur gan citur, ja ne kokos – ja ne kādā no saviem kokos ierīkotajiem mājokļiem – vāvere, protams, pārlaiž nelabvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus: stipras lietavas un vētras vasarā, sniegputeņus un īpaši bargu salu ziemā?! Daža vāvere, ja viņa apmetusies uz dzīvi lapu koku audzē, nereti iemājo kādā dobumā vai putnu būrī, bet vairākums šo zvēriņu tomēr paši darina ligzdas, turklāt, katrs – vismaz divas trīs, no kurām viena tomēr allaž ir galvenais miteklis, bet pārējās nepieciešamības gadījumā kalpo par pagaidu apmešanās vietām. Vāveres galvenā ligzda pēc formas mazliet līdzinās žagatas ligzdai. No nelieliem zariņiem, no mizas gabaliņiem, no zāles, sūnām un ķērpjiem dzīvnieciņš eglē vai priedē pie stumbra vai resnāku zaru staklē uzvij vismaz pusmetrīgu glītu bumbu, kurai izveido slīpu vai konusveidīgu jumtu, lai lietus vai kūstoša sniega radīts ūdens varētu brīvi notecēt, iekšpusē neko nesamērcējot. Darinājuma sānos atrodas viena vai – biežāk – divas atveres: pastāvīgā ieeja un izeja un rezerves jeb glābšanās izeja, kura ir mazāka un ikdienā vienmēr aizdarīta, tomēr šis aizdarījums ir pietiekami irdens, lai briesmu (piemēram, caunas uzbrukuma) gadījumā tas būtu bez grūtībām un ātri caurvarams. Ar sausas sūnas pikucīšiem un zāles stiebriņiem, lapiņām, ar vītolu dzimtas kokaugu pūkām, ar putnu spalviņām, ar zvēru matiem vāvere savu mājokli no iekšpuses izklāj. Tās samērā daudzās kuplastes, kuras apmetušās uz palikšanu cilvēku apdzīvotās vietās un to tuvumā, savu darinājumu iekšpuses bieži vien meistarīgi izoderē ar (vai – arī ar) papīra un drānu gabaliņiem. Lai kāda būtu vāveres vijuma iekšpuses apdare, pat visbargākajā ziemas salā ir silts – vismaz desmit, pat piecpadsmit grādi virs nulles, tiesa, – tikai tad, kad saimniece pati atrodas mājā un piepilda to ar sava ķermeņa izdalīto siltumu. Riesta laiks agrā pavasarī Ligzdā vāvere ne tikai atpūšas, ne tikai paglābjas no nelaika. Ligzdā vāvere (šai kontekstā runa gan ir tikai par sieviešu dzimuma kustoni) laiž pasaulē, lolo un audzina savus bērnus. Lai «tiktu pie bērniem», viņai jāsatiek vai jāsagaida viņš (savas sugas pretējā dzimuma īpatnis) – kurš gan to nezina!? Bet ne katrs zina, ka dzimumpartneri vāverēm nav pastāvīgi, pāris kopā ir īslaicīgi un tēvi mazuļu audzināšanā nepiedalās. Ik gadu jau februāra nogalē, marta sākumā – tieši tai periodā, kad norit vitamīnu forsēta uzņemšana, ēdot skujas, – Latvijā mājojošo vāveru tēviņu ķermeņos sāk «rosīties» dzimumhormoni, radot viņos pirmspārošanās noskaņojumu un provocējot atbilstošu uzvedību, kas izpaužas kā meklēšana. Meklēšana: tēviņš dodas uz kādas netālu mītošas mātītes apdzīvoto teritoriju, noskaņojies sastapt iespējamo dzimumpartneri. Bet itin bieži gadās, ka vispirms viņš tur satiekas ar citu, tādā pat nolūkā ieradušos tēviņu – ar konkurentu, vārdu sakot. Ja šis konkurents izrādās pēc ranga atbilstošs pretinieks, tad notiek tas, kas cilvēkuprāt varētu šķist pagalam neatbilstošs vāveru miermīlīgajiem ģīmīšiem... Zvēriņu ģīmīši savelkas nejaukās grimasēs, viņu astes, tirinoties un lokoties, raida nepārprotamus draudu signālus, no viņu mutēm izlaužas saraustīti rūcieni, kurus neiztrūkstoši pavada zemos toņos ieturēta uztraukumsituācijās iekļuvušu vāveru pamatvaloda šmaukstināšana. Necik ilgi – un: vai nu viens, otra zināmu laiciņu vajāts, pamet konflikta vietu, vai arī vilna iet pa gaisu, rūcieniem un šmaukstieniem pievienojas spiedzieni un cīkstieni... Šā vai tā – jebkurai cīņai pienāk gals un... Un pēc laiciņa sākas un, protams, beidzas cita cīņa ar citu pretinieku, pēc tās – vēl cita ar citu, tad atkal un atkal vai... Vai sākas piesardzīga drasēšana gan pa kokiem, gan pa zemi – «mīlas rotaļas» – ar mātīti. Protams, ja mātīte jau ir nobriedusi dot tam akceptu. Vislielākā iespēja dabūt viņas piekrišanu marta beigās. Acis atveras pēc mēneša Pēc trīsdesmit astoņu dienu ilgas grūsnības vāvermātes darinātā, īpaši pielāgotā ligzdā klusi iepīkstas četri pieci, dažreiz pat vairāki pavisam bezpalīdzīgi jaundzimušie, kurus gādīgā mamma ne vien zīda, silda un regulāri aplaiza, bet, kaut mazāko apdraudējumu nojaušot, satvērusi zobos pa vienam citu pēc cita pārnes uz tieši drošības nolūkiem jau iepriekš uzbūvētu rezerves bērnistabu. Sākumā vāverēni attīstās lēni. Paiet apaļš mēnesis, iekams mazuļiem atveras actiņas – melnas un spožas kā mammai. Paiet vēl pusmēnesis, iekams vāverbērni pārstāj zīst pienu. Taču vēl pēc pusmēneša viņi jau jūtas tik pieauguši, ka gatavi izklīst – doties tālu plašajā pasaulē (vāveru puikas parasti sadūšojas kļūt patstāvīgi agrāk par vāveru meitenēm) – gatavi mēģināt izdzīvot, mātes neuzraudzīti. Ja mēģinājums izdosies, jaunuļi būs pievienojušies apmēram trīsdesmit tūkstošus lielajai Latvijas vāveru saimei. Bet ko māte? Māte, tik tikko atbrīvojusies no rūpestu nastas, jau atkal steidz tikties ar kādu vīriešu dzimuma sugasbrāli, lai pagūtu radīt un līdz rudenim izlolot vēl vismaz vienu pēcteču pulciņu.