Intervija ar mūziķi Mārtiņu Balodi: divreiz nedēļā es piestrādāju bārā, pasniedzot dzērienus un runājoties ar ārzemniekiem

Jāpiemin, kā reiz vakar sacerēju balādes tipa lirisku dziesmu, ko jau rīt, studijā esot, mēģināsim ierakstīt dienas garumā. Tas ir tas, ko es daru ikdienā - rakstu, spēlēju, dziedu, uzstājos, smeļoties iedvesmu no mūsu zemes un cilvēkiem, dzīvoju savā pasaulītē. Ar grupu esam kopā trešo gadu, taču pats muzicēju jau mazliet senāk. Protams, kā daudziem Latvijā, man ir arī pamatdarbs - divreiz nedēļā es piestrādāju bārā, pasniedzot dzērienus un runājoties ar ārzemniekiem, lai mana angļu valoda būtu līmenī.    

Esmu dzimis Siguldā, pavadījis vasaras pie vecvecākiem Liepājā, padsmit gadus     dzīvojām ar ģimeni Ādažos. Sasniedzot pilngadību, pārcēlos uz Rīgu un nu esmu atpakaļ Ādažos, jo te ir mani vecāki, mans vismīļākais cilvēks, kas vienmēr mani uzklausīs un nepārmetīs - vectēvs, arī mana māsa ar savu ģimeni un brālis ar savējo. Aizdomājos, ka pietiekami nenovērtēju, cik laimīgs varu būt, ka visi tuvie ir tepat, pāris kvartālu attālumā, jo cilvēkam nav lielākas vērtības par ģimeni. Gan tēvs, gan brālis, gan māsa agrāk ir spēlējuši basketbolu. Vectēvs bija bokseris. Prātoju, ka diez vai viņi gaidīja mūziķi no manis. Piemēram, iedodot noklausīties kādu savu dziesmu mammai, viņa teiks, ka ir forši un ļoti labi, bet viņas acīs tu redzi, ka patiesībā viņa domā:  “Tu taču neesi nemaz beidzis mūzikas skolu. Busulis ir labāks. Ko tu gribi ar šo sasniegt?” Mani vecāki man vienmēr ir ļāvuši darīt, ko es gribu, neaizrādot pat par aplamāko lēmumu, kādu esmu pieļāvis- bieži noklusējot, nevis pamācot, kā man ir jārīkojas. Man ir bijusi visskaistākā un saulainākā bērnība - paldies ģimenei par to. Neko jaunu nepateikšu, taču mīliet tuvos!

Par savām īsajām mūziķa gaitām nav vēl daudz, ko stāstīt. Pirmo ģitāru nopirku pirms 11 gadiem. Tajā laikā daudz klausījos Bruce Springsteen. Man likās fenomenāli, ka var pasniegt dziesmu ar tādu pašatdevi un izpildījumu ar vienkārša strādnieka un melnā darba darītāja imidžu. Zinu visas viņa dziesmas, bet pirmā, ko gribēju iemācīties spēlēt, bija Walk the line- Johnny Cash, kas arī man ir devis milzīgu ietekmi uz mūziku un tekstiem. Kad iemācījos vienu, gribēju iemācīties vēl desmit un tā pamazām pašmācības ceļā apguvu gan ģitārspēli, gan mutes harmonikas, gan dziedāšanu. Spēlējot vairāk un vairāk, sapratu, ka man ļoti tuvs ir country, blues un rocknroll stils. Tai pat laika periodā man bija norunāts randiņš ar meiteni krogā, kur mēdzu bieži uzturēties. Tajā vakarā tur bija dzīvā mūzika. Ar kroga īpašnieku bijām pazīstami un kamēr es kavēju laiku meitenei, viņš pienāca klāt un teica, lai eju un nospēlēju kādu dziesmu, kamēr mūziķi atpūšas, jo biju viņam minējis, ka it kā spēlēju ģitāru un dziedu, kaut arī tik tikko to biju sācis darīt. Es saņēmu drosmi, rokas trīcēja, balss drebēja. Zināju, ka lai randiņš būtu izdevies, man ir jāpaņem tā ģitāra un jānospēlē kaut kas no Preslija. Nospēlēju kādas piecas dziesmas.

Pēc uzstāšanās man piedāvāja divreiz nedēļā nākt pie viņiem un spēlēt dzīvās mūzikas vakarus. Tā viss sākās un jāteic, ka randiņš arī bija izdevies.

Kā ir teicis Niks Keivs: ”Nevajag gaidīt, kad parādīsies iedvesma dziesmu rakstīšanai.    Uzskati to par savu pienākumu. Ej un dari. “ Es arī vados pēc šiem vārdiem, jo iedvesma tiešām apciemo retāk nekā to vēlētos. Ir dienas, kad iedvesma var būt ar mani ilgi, it kā     sēžot uz pleca un čukstot man ausī:” Kad tu beidzot rakstīsi? Melodija ir, vārdi ir, turklāt ģitārai ir jaunas stīgas un ledusskapī ir aliņš.” Kad visbeidzot esi ticis galā ar savas     paralēlās dzīves pienākumiem, paņēmis baltu lapu, zīmuli un ģitāru pie sāniem, iedvesma ir pazudusi un tu vairs nesaproti, par ko rakstīt un spēlēt, tāpēc vienkārši izmisumā sāc     zīmēt. Ir arī tādas dienas. Mana iedvesma var būt kaut viens cilvēks zālē, kura skatienā ir nolasāms, ka viņš dzird to, ko ir gribējis dzirdēt un ka tu esi spējīgs sniegt klausītājam to piepildījuma sajūtu, ko viņš negūst varbūt ikdienā. Tas neapšaubāmi dod spēku.

Nesen ar grupas ģitāristu, braucot mašīnā, runājām par to, ka tik ļoti gribētos mūsu informācijas pārbāztajā pasaulē radīt kādu skaņdarbu, kas nepazustu un būtu paliekoša vērtība pat nākamajai paaudzei. Laikam tas arī patreiz ir mūsu mērķis un sāksim šo ceļu iet līdz tam ar mūsu pirmā albuma iznākšanu.

Latviešu sievietes. Es domāju, ka vēl neviens vīrietis nav izpratis sievieti un es nebūšu izņēmums, taču man ir paveicies, ka ik vakaru dodoties mājās, mani sagaida ar apskāvienu, siltām vakariņām, siltumu un mīlestību kā tādu. Es varu teikt, ka sievietei ir jābūt tādai, pie kuras tu gribi būt un nevari  sagaidīt, kad varēsi atgriezties un nevēlēsies iet prom no viņas. Te arī ir verdikts - viņas zin, kā to panākt un mēs nezinam, kā viņas to dara.